— Augstais Dievs! — Martēns sasita plaukstas.
— Tieši tāpēc man jāpaliek vienam pašam un nekādā gadījumā es nevaru iesaistīt tevi šajā drausmīgajā lietā. Te nekādu liecinieku nedrīkst būt!
— Tiesa gan, tiesa gan… Tagad es pats atsakos no sava piedāvājuma.
— Paldies tev par uzticību un padevību, — Gabriels sacīja.
— Bet vai es nekādi nevaru jums būt noderīgs?
— Tu vari vienīgi lūgt par mani Dievu… Bet nu gan, Martēn, paliec sveiks. Es atvados no tevis, lai atgrieztos Parīzē. Tur es gaidīšu izšķirošo brīdi… Visu savu dzīvi es esmu aizstāvējis taisnību un cīnījies par vienlīdzību. Debesu tēvs tam ir liecinieks. Lai viņš tagad palīdz savam uzticamajam kalpam gūt taisnību… — Paskatījies debesīs, Gabriels skumji atkārtoja: — Jā, taisnību!..
Pēc desmit minūtēm viņš bija ticis laukā no Martēna ciešā atvadu apskāviena un atvadījies no Bertrānas de Rolas, kas bija atsteigusies uz vīra saucienu.
— Paliec sveiks, Martēn, mans uzticamais kalps. Nu gan man ir laiks doties ceļā. Sveiki, gan mēs vēl tiksimies!
— Lai Dievs jūs sargā, monsenjor! — tas bija viss, ko Martēns spēja izrunāt.
Viņš vēl ilgi skatījās uz vientuļā jātnieka tumšo figūru, kas lēni izgaisa biezajā krēslā, līdz pazuda skatienam.
IV
Divas vēstules
Pēc tik grūta un tik veiksmīgi pabeigta divu Martēnu tiesas procesa Gabriels de Montgomerijs atkal pazuda un daudzus mēnešus dzīvoja slepeni. Viņš bija redzēts dažādās vietās, taču viņš necentās pārāk tālu aiziet 110 Parīzes un no galma. Pats paliekot ēnā, viņš centās visu redzēt un visu zināt.
Viņš vērīgi sekoja notikumiem, taču pašlaik neredzēja nekādu iespēju realizēt savu taisnīgo atriebību. Patiešām, pa visu šo laiku bija noticis tikai viens vienīgs vērā ņemams pasākums — tika noslēgts Kambrezī* miera līgums.
Konetabls de Monmoransī ļoti apskauda hercoga de Gīza varoņdarbus, viņa popularitātes palielināšanos tautā^n tajā pat laikā baidījās no ietekmes, kāda bija viņa sāncensim uz karali. Beidzot, pateicoties visspēcīgās Diānas de Puatjē aizstāvībai, Monmoransī gandrīz vai ar varu karalim izrāva šo miera līgumu.
Līgumu parakstīja 1559. gada 3. aprīlī. Lai gan noslēgts franču karaspēka spožāko uzvaru periodā, Francijai tas nebija visai izdevīgs.
Francija saņēma Mecas, Tulas un Verdenas cietokšņus. Paturēja tiesības uz Kalē uz astoņiem gadiem ar pienākumu samaksāt Anglijai astoņsimt. tūkstošus ekiju zeltā, ja pēc norādītā laika cietoksnis netiks atdots atpakaļ (tiesa gan, šīs Francijas atslēgas nekad angļiem netika atdotas un arī nekādus astoņsimt tūkstošus nevienam nesamaksāja). Visbeidzot, Francija atguva Senkantēnu un uz laiku saglabāja tiesības uz Turīnu Pje- montā.
Toties Filips II dabūja pilnīgi savās rokās Tionvilu un Marienburgu. Viņš noslaucīja no zemes virsas Terauānu un Ivuā.
Viņš piespieda Bujonu atdot Lježas bīskapijai, Korsiku — Dže- novai, Savojas un Pjemontas lielāko daļu Filibēram Emanuēlam. Vārdu sakot, to, ko bija iekarojis Fransuā II. Visbeidzot viņš vienojās par savām laulībām ar Indriķa II meitu, princesi Elizabeti, kā arī par Savojas hercoga laulībām ar princesi Margaritu. Tas viss viņam deva ārkārtīgi lielas
1559. gada aprīlī Kambrezī tika noslēgts miera līgums starp Franciju un Angliju. Saskaņā ar to Anglija Francijai atdeva Kalē. Miera līgums starp Franciju un Spāniju paredzēja, ka Meca, Tula un Verdena paliek Francijai, taču valdījums pār Itāliju pāriet spāņiem. Līgums darīja galu tā sauktajiem Itālijas kariem no 1494. līdz 1559. gadam un Francijas mēģinājumiem nostiprināties Itālijā.
priekšrocības, tādas, uz kurām viņš pat nevarēja cerēt pēc Senlorānas uzvaras.
Hercogu de Gīzu šī ziņa satracināja.
Viņš visiem dzirdot un pamatoti šausminājās par Monmoransī nodevību un karaļa mazdūšību, kurš ar vienu spalvas vilcienu uzdāvināja spāņiem to, ko tie nespēja iegūt ar ieročiem trīsdesmit gados. Tā vai citādi, lieta bija darīta un hercoga de Gīza dusmas neko nespēja mainīt.
Šis līgums neiepriecināja arī Gabrielu, taču viņš uzreiz pamanīja hercoga de Gīza neapmierinātību, kurš bija pārliecinājies, ka visas viņa pūles pazūd galma tumšo intrigu dēļ. Šī augstmaņa naids varēja noderēt Gab- riela mērķiem.
Lotringas Fransuā nebūt nebija vienīgais neapmierinātais šajā karaļvalstī. Reiz Gabriels sastapa baronu Larenodī, kuru ne reizes nebija saticis pēc zīmīgās sastapšanās Svētā Jēkaba ielā.
Gabriels parasti izvairījās no satikšanās ar paziņām, taču šoreiz pats piegāja tam klāt.
Šie divi cilvēki bija kā radīti, lai atrastu kopīgu valodu. Tos vienoja tādas īpašības kā godīgums un enerģija. Tie abi bija darbības cilvēki, abi alka pēc taisnības uzvaras. Pēc apmainīšanās ar laipnībām Larenodī vaicāja:
— Es nesen satiku Ambruāzu Parē. Jūs tātad esat mūsējais?
— Sirdī jā, bet darbos vēl nav iznācis, — Gabriels atbildēja.
— Kad jūs beidzot domājat atklāti un neatgriezeniski mums pievienoties?
— Es bušu jūsējais tad, kad jums būšu vajadzīgs es, nevis man jūs būsiet vajadzīgi.
— Vai nav pārāk cēli? — Larenodī nosmīkņāja. — Augstmani tas varbūt sajūsminātu, bet mūsu cilvēki jūsu piemēram nesekos. Un ja jūs gaidāt tieši tādu brīdi, kad varat mums būt noderīgs, ziniet — tāds brīdis ir pienācis.
— Vai kaut kas ir noticis? — Gabriels sāka uztraukties.
— Tiek gatavota sazvērestība pret citādi domājošiem. Vienā paņēmienā grib iznīcināt visus protestantus.