— Kā jūs to zināt?
— Bet to neviens netaisās slēpt. Antuāns Minārs, parlamenta* priekšsēdētājs, sanāksmē Senžermenā paziņoja: „Ir tūlīt pat jāizrēķinās ar ķeceriem, ja mēs negribam nonākt līdz republikai pēc šveiciešu štatu parauga."
— Kā? Viņš tā arī teica «republikai"? — Gabriels brīnījās. — Varbūt viņš tīšām uzpūš briesmas, lai izsauktu bargu reakciju?
— Nemaz arī ne, — Larenodī pusbalsī iebilda. — Taisnību sakot, viņš nemaz daudz nepārspīlēja. Jo mēs arī neesam tie, kas bijām līdz šim. Ambruāza Parē teorijas mums vairs nešķiet tik izmisīgi drosmīgas. Pie tam jūs pats redzat, ka mūs izaicina uz rīcību.
— Tad, — Gabriels bija apņēmības pilns, — tad man nāksies iekļauties jūsu rindās agrāk, nekā es biju plānojis.
— Lai notiek! — Larenodī nopriecājās.
— Kam lai es pievēršu uzmanību?
— Parlamentam. Lai gan tur protestanti ir mazākumā, tie ir ārkārtīgi ietekmīgi. Ans Dibūrs, Anrī Difors, Nikolā Divāls, Estošs de la Ports un vēl vismaz divdesmit cilvēku. Visās sēdēs, kad tiek pieprasīta asa rīcība pret ķeceriem, šie kalvinisma piekritēji prasa, lai tiktu sasaukta jauna katoļu garīdzniecības augstākā sanāksme, kas, pamatojoties uz Bāzeles un Konstancas sanāksmēm** atrisinātu reliģiskās domstarpības. Taisnība ir viņu pusē. Tas nozīmē, ka pret viņiem tiks lietota vara. Mēs esam gatavi uz visu. Jums arī jābūt gatavam.
— Izlemts.
— Palieciet mājās Parīzē. Kad būs nepieciešams, jums paziņos.
— Man tas nebūs viegli. Taču esmu ar mieru. Domāju, ka jūs man neliksiet gaidīt ilgi. Jūs esat ļoti ilgi runājuši, pienācis laiks rīkoties.
Viduslaiku Francijā par parlamentiem sauca karaliskās tiesas Parīzē un provincēs. Augstākais skaitījās Parīzes parlaments, tam bija plašas tiesības un liela ietekme.
Katoļu augstākās garīdzniecības sanāksmes Konstancā (1414-1418) un Bāzelē (1431-1449) centās šīs sanāksmes nostādīt augstāk par pāvestu un prasīja no pāvesta, lai tas periodiski šādas sanāksmes sasauktu. Šie lēmumi nekad netika īstenoti.
— Es esmu tieši tādās pašā domās. Esiet modrs un saglabājiet mieru, — Larenodī viņam atbildēja.
Viņi šķīrās. Gabriels sāka domāt. Vai atriebības tieksme nav viņu aizrāvusi par daudz? Nu jau viņš ir gatavs iesaistīties brāļu karā! Bet vajadzīgais gadījums nav pienācis, viņam pašam tas jāmeklē!
Tajā pašā dienā Gabriels atgriezās savās mājās. Tur viņš atrada tikai Aloīzi.
Martēns, protams, bija prom, Andrē palika pie hercogienes de Kast- ro, Žans un Babete Pekuā bija atgriezušies Kalē un drīzumā gatavojās pārcelties uz Senkantēnu.
Saimnieka atgriešanās mājās šoreiz bija vēl skumjāka nekā parasti. Un tomēr, nav iespējams aprakstīt Aloīzes prieku, kad Gabriels viņai sacīja, ka kādu laiku domā padzīvot mājās. Viņš dzīvos pilnīgā vientulībā, taču laiku pa laikam dosies projām…
Gabriels ar rezignētu smaidu noskatījās audžumātes priekā. Diemžēl, viņš nespēja priecāties tai līdzi.
Jo tagad dzīve tam atgādināja kādu briesmīgu mīklu, kuru viņš baidījās un tajā pašā laikā alka atminēt.
Lēni un mokoši vilkās dienas. Pagāja vairāk nekā mēnesis.
Viņš patiešām gandrīz neatstāja savu māju. Tikai reizēm vakaros viņš gāja pastaigāties ap Šatlē, bet atgriežoties viņš ilgi nosēdēja drūmajā kapličā, uz kurisni reiz melnā naktī četri klaidoņi klusi atnesa viņa tēva zārku.
Atceroties sava pazemojuma dienu, Gabriels nevilšus izjuta kādu skumju, indīgu saldkaisli un atkal iedegās naidā.
Sasodīts! Viņš te pacietīgi nogaida, bet slepkavas pa to laiku līksmojas un bauda dzīvi! Karalis joprojām sēž savā tronī Luvrā! Konetabls atkal vairo savu bagātību uz tautas ciešanu rēķina! Diāna de Puatjē, kā parasti, auž savus noziedzīgos tīklus! Tā tas nedrīkst turpināties! Ja Dieva dusmas nenāk, ja apspiestie tikai paciešas, Gabriels iztiks bez Dieva un bez ļaudīm.
Tādos brīžos viņa plaukstas sažņaudzās dūrēs, krūtis cilājās, un viņš, ķeroties pie zobena, gribēja steigties uz durvīm… Taču tūlīt kāda iekšēja balss viņam atgādināja par Diānas de Kastro vēstuli, kur viņa iemīļotā viņam lūdza netiesāt pat tos, kas tiešām ir vainīgi…
Gabriels pārlasīja šo aizkustinošo vēstuli — zobens atkrita atpakaļ vietā, un, neapmierināts pats ar sevi, viņš atkal sāka gaidīt… gaidīt…
Gabriels piederēja pie tiem, kas prot rīkoties, taču ne vadīt. Viņa varoņdarbi bija apbrīnas vērti, ja viņš bija kopā ar armiju, savu vienību vai vienkārši izcila komandiera pakļautībā. Taču viņš nebija piemērots, lai vienatnē darītu lielas lietas.
Koliņī un hercoga de Gīza vadībā viņš bija paveicis daudz ko. Bet tagad viņam bija pavisam cits uzdevums — nevis cīnīties pret spāņiem vai angļiem, bet sodīt savu karali. Un blakus nebija neviena, kas varētu viņam palīdzēt šajā briesmīgajā pasākumā. Tomēr viņš cerēja uz tiem, kas jau reiz viņam bija krietni izpalīdzējuši — viņš cerēja uz krietno admirāli un godkārīgo hercogu.
Pilsoņu karš, lai aizstāvētu citādi ticīgos, vai valsts apvērsums un varas maiņa — lūk, uz ko cerēja Gabriels.
Abas iespējas paredzēja vai nu Indriķa II nāvi vai gāšanu no troņa. Jebkurš variants Gabrielam derēja.
Gabriels bija ēnā un cerēja vajadzīgajā brīdī iznākt priekšplānā un izpildīt savu zvērestu… Ja šīs cerības būs maldīgas, tad lai notiek Dieva griba!..
Jau šķita, ka cerībām būs lemts piepildīties.
13. jūnijā Gabriels saņēma uzreiz divas vēstules. Pirmo piecos pēcpusdienā atnesa kāds svešinieks. Viņš vēlējās vēstuli nodot rokā tieši Gabrielam, pirms tam pārliecinājies pēc līdzi iedotā apraksta, ka saņēmējs tiešām ir Gabriels de Montgomerijs.