Lūk, kas bija rakstīts šajā vēstulē:
„Draugs un brāli!
Laiks ir klāt, taisnības nīdēji ir nometuši maskas. Pateiksimies Dievam! Ērkšķu vainags ir uzvaras ķīla! Šovakar, pulksten deviņos, atnāciet pie Mobēra laukuma 11. nama un sameklējiet brūnas durvis. Pieklauvējiet trīs reizes ar vienādiem starplaikiem. Jums atvērs un teiks:„Nenāciet, pie mums ir pārāk tumšs", uz ko jums jāatbild: „Man ir pašam savs gaismeklis." Tad jūs pievedīs pie kāpnēm, jūs pa tumsu uzkāpsiet augšā, noskaitot septiņpadsmit pakāpienus. Tur jums vaicās: „Ko jūs gribat?", un jūs atbildēsiet: «Taisnīgumu." Tad jūs ievedīs tukšā istabā, iečukstēs ausī: „2enēva", un jūs atsauksieties: „Dzīve." Tieši tad jūs ieraudzīsiet tos, kuriem jūs esat vajadzīgs.
Līdz vakaram, draugs un brāli. Vēstuli sadedziniet. Slepenību un vīrišķību.
L."
Gabriels pavēlēja atnest aizdedzinātu lampu, vēstules atnesēja klātbūtnē sadedzināja vēstuli un vienkārši pateica:
— Es atnākšu.
Cilvēks paklanījās un aizgāja.
„Re, kā! Arī protestanti jau ķeras pie lietas," — Gabriels nodomāja.
Ap astoņiem, kad viņš vēl joprojām domāja par Larenodī ielūgumu, Aloīze pie viņa ieveda hercoga de Gīza pāžu.
Pāžs viņam pasniedza sekojoša satura vēstuli:
„Dārgais un godājamais cīņubiedrs!
Ir pagājušas jau sešas nedēļas, kopš esmu atgriezies no karalauka Parīzē, jo tur man vairs nebija ko darīt. Man teica, ka pēdējā laikā jūs dzīvojat mājās.
Kā tad mēs vēl līdz šim brīdim neesam satikušies? Vai varbūt jūs arī mani esat aizmirsis šajā nepateicības un aizmirstības gaisotnē? Es gan domāju, ka jūs uz to neesat spējīgs. Atnāciet gan! Es gaidīšu jūs rīt, desmitos no rīta manā Turnelas savrupmājā.
Atnāciet kaut vai tādēļ, lai mēs viens otru varētu mierināt! Lūk, par ko viņi ir pārvērtuši mūsu uzvaras!
Jums uzticīgais
Lotringas Fransuā
— Es atnākšu, — Gabriels atkārtoja tos pašus vārdus.
Kad zēns bija aizgājis, Gabriels atkal nodomāja:
„Re, kā! Godkārīgais arī jau mostas!"
Lolodams neskaidras cerības, viņš pēc ceturtdaļstundas devās uz Mo- bēra laukumu.
V
Protestantu slepenā sanāksme
Mobēra laukuma 11. nams, uz kurieni Larenodī bija aicinājis Gab- rielu, piederēja advokātam Truljāram. Tautā šo namu uzskatīja par ķeceru patvērumu. Ne velti kaimiņus bieži sasniedza klusas psalmu dziedāšanas atbalsis.
Gabriels bez pūlēm atrada brūnās durvis un, kā tika teikts vēstulē, trīs reizes pieklauvēja. Durvis tika atvērtas, kāds saņēma viņu aiz rokas un sacīja:
— Nenāciet, pie mums ir pārāk tumšs.
Gabriels teica:
— Man ir pašam savs gaismeklis.
— Tad sekojiet man.
Gabriels paklausīja, spēra vairākus soļus, sajuta zem kājām pirmo pakāpienu un uzkāpa līdz septiņpadsmitajam.
— Ko jūs gribat? — kāds viņam jautāja.
— Taisnīgumu! — viņš atteica.
Durvis atvērās, un viņš nokļuva vāji apgaismotā istabā. Kāds cilvēks pienāca pie viņa un pusbalsī sacīja:
— Zenēva!
— Dzīve!
Cilvēks pašķindināja zvaniņu, un pa slepenajām durvīm ienāca Larenodī. Viņš draudzīgi paspieda Gabrielam roku un vaicāja:
— Vai jūs zināt, kas šodien notika parlamentā?
— Es nekur neesmu izgājis visu dienu.
— Tad jūs tūlīt visu uzzināsiet. Jūs vēl mums neesat noticējis līdz galam, toties mēs jums uzticamies pilnībā. Jūs uzzināsiet par mūsu plāniem un redzēsiet mūsu iespējas. Mēs no jums neko neslēpjam. Es pat neprasu no jums solījumu neizpaust to, ko jūs tūdaļ dzirdēsiet. Attiecībā uz jums tāda piesardzība ir pilnīgi lieka.
— Es jums pateicos par izrādīto uzticību, — Gabriels apmulsis paklanījās. — Ceru, ka es jums nelikšu vilties.
— Tagad nāciet man līdzi. Es jums nosaukšu tos brāļus, kurus jūs vēl nepazīstat. Par pārējo spriediet pats. Ejam!
Viņš paņēma Gabrielu zem rokas, nospieda slepeno durvju atsperi, un viņi nonāca lielā iegarenā zālē, kur drūzmējās apmēram divsimt cilvēku.
Daži blāvi gaismekļi dažādās zāles vietās vāji apgaismoja sanākušo sejas. Te nebija ne galdu, ne paklāju, ne krēslu — nekā, izņemot rupji sanaglotu katedru, kas vientuļa atradās pašā zāles vidū.
Neviens nepievērsa uzmanību Gabrielam un viņa pavadonim. Visu klātesošo skatieni bija pievērsti nopietnam runātājam, kurš stāvēja tribīnē.
— Tas ir parlamenta padomnieks Nikolā Divāls, — Larenodī pačukstēja Gabrielam. — Viņš tikko sācis stāstīt par to, kas šodien notika Augustīniešu klosterī. Paklausieties.
Bet Nikolā Divāls sacīja:
— Mūsu parastā sēžu zāle bija aizņemta sakarā ar princeses Elizabetes gaidāmo kāzu ceremoniju. Tāpēc mums nācās sapulcēties Augustīniešu klosterī. Es nevaru pateikt kādēļ, bet jau šīs drūmās telpas izskats mūsos viesa nekonkrētas bažas. Tomēr priekšsēdētājs Žils Lemetrs kā parasti atklāja sapulci. Tika apspriests jautājums par reliģisko pārliecību. Antuāns Fimē, Pols de Fuā un Estošs de la Ports viens pēc otra runāja par iecietību pret citādi domājošiem. Šķita, ka viņu uzstāšanās, konkrētas un daiļrunīgas, uz klausītāju vairākumu atstāja spēcīgu iespaidu.
Estošs de la Ports savā vietā atgriezās aplausiem skanot, bet viņa vietā nāca Anrī Difors.
Durvis pēkšņi atvērās, un parlamenta durvju sargs visiem dzirdot paziņoja: „Karalis!"
Priekšsēdētājs nemaz nešķita izbrīnījies. Viņš piecēlās no savas vietas un steidzās karalim pretī. Pārējie padomnieki, cits satraukti, cits pilnīgi mierīgi, piecēlās. Karalis ienāca Lotringas kardināla, kā arī konetabla pavadībā.