„Kungi, es esmu atnācis nevis traucēt jūsu darbu, bet palīdzēt jums, — viņš sacīja, un, izplūstot laipnībās, beidza tā: — Miers ar Spāniju ir noslēgts. Taču grūtajos kara gados karalistē ir ievazātas dažas melīgas reliģiskas mācības. Tām būtu jādara gals, tāpat kā mēs darījām galu karam. Kāpēc jūs nepieņēmāt lēmumu par luteriešiem, kā es jums to ieteicu?.. Starp citu, turpiniet vien… es netraucēšu "
Anrī Difors, izmantodams karaļa atļauju, runāja par apziņas brīvību un nobeigumā drosmīgi iesaucās: „Un jūs vēl žēlojaties par nemieriem? Mēs visi zinām, kas ir to vaininieks!"
Indriķis II iekoda lūpā, nobālēja, taču neko neatbildēja. Tad piecēlās Dibūrs.
„Es zinu, valdniek, — viņš sāka savu runu asi un enerģiski, — ka pie mums katru dienu notiek noziegumi, kurus ir nesaudzīgi jāizskauž — laulības pārkāpšana, svētuma zaimošana, zvēresta laušana… Taču neviens par tiem netiek sodīts, tieši otrādi — tie tiek atbalstīti! Bet par ko tiek apvainoti tie, kurus mūsdienās nodod bendes rokās? Vai par viņa majestātes apvainošanu? Viņi nekad nav domājuši ne par nodevību, ne sacelšanos. Viņus dedzina sārtos tikai par to, ka viņi saskatījuši romiešu valdīšanas stila bezkaunību un netikumību un ir pieprasījuši ierobežot to."
Karalis pat nepakustējās, taču varēja just, ka viņā sāk kūsāt dusmas.
Priekšsēdētājs Žils Lemetrs nolēma apzināti izsaukt karaļa dusmu izvirdumu.
„Runa taču ir par ķeceriem! — viņš tēlotā sašutumā iesaucās. — Ar tiem ir jārīkojas tāpat kā ar albiģiešiem*
Filips Augusts lika sadedzināt sešsimt cilvēku vienā dienā."
Šī runa atstāja uz klātesošajiem lielu iespaidu.
Albiģieši (pēc Albī pilsētas) — ķeceru kustības dalībnieki Dien- vidfrancijā XIl-XIIIgs. Noliedza Romas pāvesta varu, prasīja likvidēt desmito tiesu, baznīcas lielos īpašumus. Francijas karaļa Filipa II Augusta (1180-1223) valdīšanas laikā sākās krusta kari pret albiģiešiem. Tas noveda pie iedzīvotāju masu iznīcināšanas un ķeceru dedzināšanas un beidzās ar Francijas dienvidu pievienošanu karaļa īpašumiem.
Indriķis to saprata un izšķīrās par krasu rīcību:
„Priekšsēdētāja kungam ir pilnīga taisnība. Ar ķeceriem vajag izrēķināties! Bet iesākumam jūs, konetabla kungs, apcietiniet šos abus musinātājus!" — viņš norādīja uz Anrī Diforu un Anu Dibūru. Pēc tam viņš strauji izgāja, it kā nespējot apvaldīt trakojošās dusmas.
Nav jāsaka, ka de Monmoransī kungs izpildīja karaļa doto pavēli — Dibūrs un Difors tika arestēti satriektā parlamenta klātbūtnē. Vienīgi Žils Lemetrs nekaunīgi iesaucās:
„Lūk, kur ir taisnā tiesa! Lai tāpat tiek sodīts jebkurš, kas nepietiekami lielu cieņu izrāda viņa majestātei!"
Tajā pašā brīdī kareivji atgriezās un apcietināja Fimē, de Fuā un de la Portu, kaut gan viņi runāja līdz karaļa atnākšanai un ne ar ko viņu nebija aizvainojuši.
Tādā veidā kļuva skaidrs, ka pieci parlamenta neaizskaramie locekļi nonākuši lamatās… turklāt nevis par izlēcieniem pret valdnieku, bet vienīgi savas reliģiskās pārliecības dēļ.
Nikolā Divāls apklusa. Niknuma pilni izsaucieni jau vairākkārt bija pārtraukuši viņa stāstījumu, taču kad viņš beidza, neapmierinātības vētra pāršalca zāli.
Katedrā uzkāpa garīdznieks Dāvids:
— Brāļi! Pirms pieņemam kādu lēmumu, es aicinu veltīt Dievam mūsu domas un dziesmas!
— Dziedāsim četrdesmito psalmu! — atskanēja balsis.
Visi sāka dziedāt. Taču šī dziedāšana neveicināja nomierināšanu, jo tā vairāk izklausījās pēc naida izpausmes nekā pēc miera lūgšanas.
Kad psalms bija nodziedāts, zālē iestājās klusums.
— Brāļi, — pirmais ierunājās Larenodī, — mēs esam sadūrušies ar vēl nedzirdētu faktu, kurš nojauc jebkuru izpratni par tiesībām un taisnīgumu. Mums ir jānosaka savas izturēšanās līnija. Vai mēs turpināsim paciest vai sāksim rīkoties? Bet ja rīkoties, tad kā? Tie ir jautājumi, uz kuriem katram ir jāmeklē atbilde. Jūs jau esat sapratuši, ka mūsu vajātāji mūs grib iznīcināt. Vai mēs paklausīgi gaidīsim nāvējošo triecienu? Vai nav pienācis laiks mums pašiem nodibināt taisnīgumu? Runājiet!
Larenodī uz brīdi apklusa, it kā gribēdams, lai klātesošie apzinātos savu briesmīgo izvēli, tad turpināja:
— Mūsu vidū, lai cik skumji tas būtu, ir divi strāvojumi. Ir augstmaņu partija un Zenēvas partija. Taču kopīgā ienaidnieka dēļ, briesmu dēļf mums jāsaliedējas, lai mums būtu viena griba un viena sirds. Izsakiet savu viedokli brīvi, piedāvājiet savus paņēmienus. Mēs kopīgi izvēlēsimies labāko risinājumu neatkarīgi no tā, kura partija to būs izvirzījusi.
Pēc šiem Larenodī vārdiem iestājās dziļš klusums. Acīmredzot karaļa autoritāte, pārāk liela tajos tālajos laikos, bija savu padarījusi. Lai gan viņu sirdis bija sašutuma pilnas, neviens neriskēja klaji sākt runāt par sacelšanos. Kopīgā masā viņi bija drosmīgi un uzņēmīgi, bet neviens negribēja viens pats spert pirmo soli. Bija jūtams, ka klātesošie ne pārāk cits citam uzticas. Viena partija īsti nezināja, uz kurieni velk otra. Arī to mērķi bija atšķirīgi. Viņiem nebija vienalga, uz kurieni doties un zem kāda karoga.
Ženēvas partija klusībā loloja sapni par republiku. Augstmaņu partijai pietiktu tikai ar dinastiju maiņu (jau tik nosaukts prinča Kondē vārds).
Gabriels vīlies ievēroja, ka pēc Larenodī uzrunas divu nometņu piekritēji neuzticīgi raugās cits uz citu un nemaz nedomā izmantot tik veiksmīgu apstākļu sakritību.
Neizlēmībā un klusos čukstos pagāja vairākas minūtes.