Larenodī jau sāka nožēlot savu aso atklātību, kuru bija izsaukusi Di- vāla runa. Taču reiz uzsācis šo ceļu, viņš bija nolēmis iet līdz galam.
Viņš vērsās pie maza vīriņa ar vārgulīgu izskatu:
— Linjēr, vai tad jūs neuzrunāsiet savus brāļus, neizstāstīsiet šoreiz, kas jums uz sirds?
— Labi! — vīriņš sacīja, un viņa acīs iedegās velnišķīga uguntiņa. — Es pateikšu, taču bez nekādām atlaidēm!
— Runājiet, te ir tikai draugi, — Larenodī sacīja.
Kamēr Linjērs kāpa katedrā, Larenodī pačukstēja Gabrielam:
— Es laižu darbā bīstamu līdzekli. Linjērs ir fanātiķis. Es nezinu, cik viņš ir atklāts, taču viņš parasti krīt galējībās un izsauc drīzāk naidu nekā līdzjūtību. Un tomēr — mums taču ir jāzin, kas notiek! Esiet mierīgs. Linjērs izraus mūs visus no snauda!
— Karaliskais likums, — Linjērs sāka, — pats sevi ir notiesājis. Pie kā lai mēs ķeramies? Pie spēka paņēmieniem, tikai pie spēka paņēmieniem! Jūs vaicājat, ko lai mēs darām? Es jums neko nesacīšu, taču ir viena lietiņa, kas ir daiļrunīgāka par mani."
Viņš augstu virs galvas pacēla sudraba medaļu.
— Šī medaļa izsaka visu labāk nekā vārdi. Bet ja nu kāds no tāluma nevar to saskatīt, es pastāstīšu, kas uz tās iegravēts! Zobens cērt liliju, kas ir ievainota un krīt. Lai scepteris un kronis krīt tāpat!
It kā baidoties, ka tiks nepareizi saprasts, Linjērs piebilda:
— Parasti medaļas kaļ par godu notikumiem, kas jau ir bijuši. Lai šī medaļa atgādina par to, kam vēl ir jānotiek! Vairāk es neko nesacīšu!
Taču pietika arī ar to, ko viņš bija pateicis. Iebildumi un reti aplausi atskanēja no dažādām vietām, kad viņš kāpa nost no katedras.
Zālē atkal iestājās nomācošs klusums.
— Nē, šī stīga neskan, — Larenodī piezīmēja. — Pamēģināsim aizskart citu.
— Baron de Kastelno, — viņš sacīja graciozam jauneklim, kurš domīgs stāvēja pie sienas desmit soļus no viņiem, — baron de Kastelno, varbūt jūs kaut ko gribat teikt?
— Man gan nav nekā, ko sacīt, taču man ir daži iebildumi.
— Mēs klausāmies, — Larenodī atsaucās un Gabrielam piebilda: — Viņš pārstāv aristokrātu partiju, jūs viņu varējāt redzēt Luvrā tajā dienā, kad atvedāt Kalē pilsētas atslēgas. Kastelno ir godīgs, drosmīgs un smalks.
Kastelno nekāpa katedrā, bet tāpat uzrunāja sanākušos:
— Es sākšu ar to, par ko runāja iepriekšējie oratori. Ja mūs vajā nelikumīgi, mums vajag tāpat aizstāvēties. Ir laiks pārvietot cīņas vietu no parlamenta atklātā laukā! Taču visā pārējā es nepiekrītu de Linjēra kungam. Ari es jums varu parādīt medaļu. Lūk, tā. Uz tās attēlots karalis, taču vārdu vietā „Hericos II rex Galliae" [6] šeit ir rakstīts „Lu- dovicus XIII rex Galliae" [7] .
Es visu esmu pateicis! — Ar lepni paceltu galvu barons de Kastelno pagāja malā, aplausu pavadīts.
Mājienu uz princi Ludviķi Kondē saprata visi. Šoreiz ņurdēja tikai tie, kas nupat bija aplaudējuši Linjēram. Taču vairums vispār nekā nereaģēja uz Kastelno vārdiem.
— Ko tad viņi grib? — Gabriels brīnījās, vērodams pūli. — Es baidos, ka viņi neko negrib.
Šajā brīdī katedrā kāpa Dezavenāls.
— Lūk, tas ir viņu cilvēks. Advokāts Dezavenāls, viņam ir godīgs un ass prāts, lai gan viņš ir pārāk piesardzīgs, pat bailīgs. Viņa vārds tiem ir likums.
No pirmajiem Dezavenāla vārdiem kļuva skaidrs, ka Larenodī nebija kļūdījies.
— Mēs tikko dzirdējām, — viņš paziņoja, — drosmīgas runas, varētu teikt, pat pārāk. Bet vai tās ir sagaidījušas savu laiku? Vai mums vajadzētu steigties? Vai mums vajadzētu savu cīņu aptraipīt ar slepkavības noziegumu? Jā, jā, slepkavības, jo mums nav cita ceļa iecerētā mērķa sasniegšanā.
Tagad runu pārtrauca gandrīz vienprātīgi aplausi.
— Ko es teicu! — Larenodī nočukstēja. — Šis advokāts būtībā pauž viņu visu viedokli.
Dezavenāls turpināja:
— Karalis pašlaik bauda labklājību. Lai viņam atņemtu troni, viņš ir jāgāž. Kurš no mums ir spējīgs uz tādu vardarbību? Karaļi ir iecelti no augšas, pār viņiem augstāks ir tikai Dievs. Ak, ja nelaimes gadījums novestu viņu kapā un jaunā karaļa aizbildņi būtu mūsu ienaidnieki, tad gan mēs saceltos. Taču nevis pret karali, bet pret nekrietniem aizbildņiem! Es pats pirmais sauktu: „Pie ieročiem!"
Tik piesardzīga tirāde sanākušajiem bija pa prātam, un atzinības saucieni apbalvoja prātīgo runātāju.
Larenodī izmeta Gabrielam:
— Tagad es sāku nožēlot, ka atvedu jūs šurp! Cik mēs gan nožēlojami izskatāmies jūsu acīs!
„Nē, ne jau man tiem ir jāpārmet viņu vājums, — Gabriels nodomāja, — tas ir tik līdzīgs manējam. Jā, ar viņiem, laikam, nav ko rēķināties."
— Ko jūs piedāvājat? — Larenodī uzsauca advokātam.
— Gaidīt, nepārkāpjot likumu. Ans Dibūrs, Anri Difors un vēl trīs mūsu parlamentārieši ir nepamatoti apcietināti. Kas zin, vai viņu dzīvības nav atkarīgas no mūsu savaldības. Saglabāsim mieru un cieņu! Gaidīsim!
Vēlēdamies nostiprināt savus panākumus, viņš sauca:
— Kurš man piekrīt, lai paceļ roku!
Gandrīz visiem rokas uzšāvās gaisā, apliecinot, ka Dezavenāla runa ir izteikusi klātesošo domas.
— Tātad, — viņš sacīja, — mēs esam nolēmuši…
— Ka nekas nav jāizlemj… — Kastelno viņu pārtrauca.
— Esam nolēmuši krasu rīcību atlikt uz piemērotāku brīdi, — Dezavenāls pabeidza, uzmetis baronam niknu skatienu.
Dāvids, garīdznieks, ierosināja nodziedāt citu psalmu.
— Iesim projām, — Larenodī sacīja Gabrielam. — Ak, cik tas viss ir pretīgi, man ir kauns! Šie ļaudis citu neko nezin, kā tikai dziedāt. Viss viņu naids izpaužas vienīgi psalmos!