Viņi klusējot izgāja uz ielas un šķīrās uz tilta pie Dievmātes katedrāles.
— Palieciet sveiks, grāf. Man ir šausmīgi žēl, ka manis dēļ jūs esat zaudējis tik daudz laika. Taču ņemiet vērā, tas vēl nav mūsu pēdējais vārds. Šodien mums pietrūka prinča, Koliņī un daudzu citu gaišu prātu.
— Nē, dārgais Larenodī, es neesmu velti zaudējis laiku, — Gabriels iebilda. — Drīz jūs pats par to pārliecināsieties.
— Jo labāk, jo labāk… Tomēr es atļaušos šaubīties…
— Nešaubieties, — Gabriels sacīja. — Man bija jāuzzina, vai tiešām protestanti sāk zaudēt pacietību. Nu es redzu, ka nezaudē gan, un man tas ir izšķiroši.
VI
Cits pārbaudījums
Tātad Gabriels bija velti cerējis uz protestantiem. Taču vēl palika godkārīgais monsenjors de Gīzs.
Nākošajā dienā, tieši pulksten desmitos no rīta, Gabriels ieradās Tur- nelas pilī. Viņš jau bija gaidīts, un viņu tūlīt aizveda pie "hercoga.
De Gīzs steidzās Gabrielam pretī un cieši paspieda tam roku.
— Beidzot, mans draugs! Man nācās jūs gandrīz vai izsekot, un ja nebūtu manas uzstājības, Dievs vien zin, kad mēs vēl satiktos! Kas par lietu? Kāpēc jūs uzreiz nenācāt pie manis?
— Jūsu augstība… tik daudz bēdu… — Gabriels klusi sacīja.
— Ak tā! Es jau tā domāju, — hercogs viņu pārtrauca. — Tātad jūs piekrāpa, neizpildīja solījumu? Jūs piemānīja, apsmēja! Es jau domāju, ka tur slēpjas kāda nelietība! Mans brālis, Lotringas kardināls, bija Luvrā, kad jūs ieradāties no Kalē. Viņš dzirdēja, kā jūs sevi nosaucāt par grāfu de Montgomeriju un nojauta, ne jau velti viņš ir garīdznieks, ka jūs viņiem esat vai nu upuris, vai apsmiekla objekts. Kāpēc jūs negriezāties pie mana brāļa? Viņš jums būtu palīdzējis.
— Monsenjor, es jums esmu ārkārtīgi pateicīgs, taču, ticiet man, jūs maldāties. Man dotais solījums tika izpildīts ļoti precīzi.
— Bet jūs to sakāt tādā tonī…
— Neko nevar darīt, monsenjor… taču es atkārtoju vēlreiz, man nav ko žēloties, visi solījumi tika izpildīti… precīzi. Es lūdzu, nerunāsim par to… Jūs zināt, man tādas sarunas sevišķi nepatīk, bet pašlaik man ir īpaši smagi.
Hercogu de Gīzu pārsteidza Gabriela nospiestais garastāvoklis.
— Diezgan, mans draugs, es, to nemaz negribot, esmu pieskāries jūsu nesadzijušajām brūcēm. Nerunāsim vairs par jums!
— Pateicos, jūsu augstība! — Gabriels zemu paklanījās.
— Tomēr atceraties, — hercogs turpināja, — ka es vienmēr esmu jūsu rīcībā.
— Pateicos.
— Nu, bet par ko tad mēs runāsim?
— Kā, par ko? Par jums, par jūsu slavu, par jūsu nodomiem.
— Mana slava! Mani nodomi! — Lotringas Fransuā nogrozīja galvu. — Diemžēl tagad jūs esat izvēlējies tematu, kas man ir pārāk sāpīgs.
— Ko jūs sakāt? — Gabriels teica.
— Tikai patiesību, mans draugs. Man šķita, ka es patiešām esmu pelnījis atzinību, un tas man uzlika pienākumus, tas ir gluži dabiski. Es stādīju konkrētus mērķus, sapņoju par lieliem varoņdarbiem… Un es gan būtu pratis tos paveikt, sasodīts!
— Bet ko tagad?
— Lūk ko, Gabriel. Jau sešas nedēļas pagājušas, kopš es esmu atgriezies galmā. Es esmu zaudējis ticību savai slavai, esmu atteicies no visiem turpmākajiem nodomiem.
— Ak Dievs! Kāpēc?..
— Vai tad jūs pats neredzat, ar cik apkaunojošu miera līgumu ir beigušās mūsu lieliskās uzvaras?
— Tā gan ir, jūsu augstība, — Gabrielam bija jāpiekrīt, — ne jau jūs viens to pārdzīvojat… Tik bagāta raža, bet apcirkņos nonācis tik maz!
— Tieši tā! — hercogs sacīja. — Kā tad jūs gribat, lai es turpinu sēt tiem, kas neprot novākt ražu? Vai tie paši nav mani nogalinājuši alkās darboties, darīt lielas lietas? Tagad mans zobens dus mierā un ne tik drīz tiks likts lietā. Karš ir beidzies, un es uz ilgu laiku esmu atvadījies no saviem godkārīgajiem sapņiem.
— Tomēr savu varenību jūs zaudējis neesat, — Gabriels iebilda. — Galms jūs godā, tauta mīl, svešzemnieki no jums baidās.
— Tauta… svešzemnieki… Tā ir taisnība, taču nevajag runāt par godu galmā! Karalis ar saviem padomdevējiem ne tikai ir iznīcinājis mūsu uzvaru augļus, bet arī slepus ir sagrāvis manu autoritāti… Pēc atgriešanās es šeit slavas zenītā atradu… Kā jūs domājat, ko?.. Senlorānas kaunpilnās sakāves vaininieku Monmoransī! Ak, kā es viņu ienīstu!
— Droši vien ne vairāk kā es, — Gabriels klusi teica.
— $o miera līgumu, par kuru nevar runāt bez pazemojuma sajūtas, ir noslēdzis tieši viņš! Un noslēdzis sev par labu! Vēl vairāk… Jūs taču pats redzat, ka konetablu virza nevis viņa labā slava, bet gan kaut kas cits, kas ir stiprāks par pašu karali. Jūs varat saprast, ka mani nopelni nevar līdzināties Diānas de Puatjē nopelniem, lai jods viņu sasper!
— Ak Dievs! — Gabriels nočukstēja.
— Ko šī sieviete ir izdarījusi ar karali? Tautā runā par kādām burvestībām, par dzirām! Es, savukārt, uzskatu, ka viņus vieno ne tikai mīlestība, bet arī noziegums. Esmu gatavs to apzvērēt!
Gabriels sarāvās, šos vārdus dzirdot.
— Vai jūs man nepiekrītat, Gabriel?
— Domāju, ka jūs neesat kļūdījies, — viņš skumji teica.
— Un lai mans pazemojuma mērs būtu pilns, pēc atgriešanās no karalauka es saņēmu personīgu pateicību — man atņēma armijas virspavēlnieka pilnvaras!
— Vai tas var būt? Un tas ir viss, ar ko jūs apbalvoja karalis? — Gabriels iesaucās, tagad jau apzināti lejot eļļu ugunī.
— Kādu gan vēl balvu lai pasniedz kalpam, kurš vairs nav vajadzīgs? — hercogs norūca. — Es taču neesmu konetabla kungs, kurš tiek apbērts ar karaļa mīlestības apliecinājumem. Viņš taču ar savām sakāvēm tos ir godam nopelnījis! Taču es svinīgi zvēru pie Lotringas krusta, ja atkal izcelsies karš un mani lūgs stāties armijas priekšgalā, es tos sūtīšu pie konetabla! La viņš tos glābj! Es atkāpjos un pagaidīšu labākus laikus!