— Tāds lēmums ir ļoti drūms. Man žēl, ka tā ir noticis! — Gabriels daudznozīmigi sacīja. — Taču tieši tādēļ es gribēju jums kaut ko piedāvāt…
— Veltīgi, mans draugs, veltīgi… — hercogs to pārtrauca. — Es jau esmu izlēmis. Miera laikā man uz slavu nav ko cerēt.
— Piedodiet, monsenjor, — Gabriels iebilda, — taču mans priekšlikums attiecas tieši uz miera laikiem.
— Vai tiešām? — de Gīzs bija ieintriģēts. — Kas tas ir? Kaut kas līdzīgs pārdrošajai Kalē ieņemšanai?
— Vēl vairāk!
Hercogs bija pārsteigts.
— Pat tā!
— Vai mēs šeit esam vieni?
— Absolūti. Nav neviena, kas varētu noklausīties.
— Tad, lūk, ko es jums teikšu, jūsu gaišība, — Gabriels droši sacīja. — Karalis un konetabls ir nolēmuši iztikt bez jums. Viņi atņēma jums virspavēlnieka nosaukumu, bet jūs izraujiet viņiem to atkal no rokām.
— Bet kādā veidā?
— Monsenjor, svešzemju monarhi baidās no jums, tauta jūs dievina, un pašlaik jūs esat vairāk nekā Francjas karalis. Ja jūs uzdrošinātos runāt kā valdnieks, visi jūs klausītu. Es pirmais uzskatītu par savu godu saukt jūs par „Jūsu majestāti"!
— Patiešām drosmīga ideja, Gabriel! — hercogs smaidīja.
— Es to piedāvāju diženam cilvēkam, — Gabriels piekrita. — Es to visu saku Francijas dēļ. Jūs būsiet otrs Kārlis Lielais*!
— Bet Lotringu dzimta taču nav cēlusies no viņa! — hercogs iesaucās.
— Pēc jūsu darbiem tam vairs nebūs nekādas nozīmes, — Gabriels centās viņu pārliecināt.
— Bet kur ir tie spēki, uz kuriem es varētu balstīties?
— Jūsu rīcībā ir divi šādi spēki.
— Kas tie ir?
— Armija un protestanti, jūsu gaišība. Ja gribat, jūs varat kļūt par militāru diktatoru.
— Iekarotāju! — hercogam izspruka.
— Labāk sacīsim — uzvarētāju. Taču var arī tā, kļūstiet par protestantu karali.
— Bet kā tad princis Kondē? — hercogs de Gīzs pasmaidīja.
— Viņam piemīt pievilcība un veiklība, taču varenība un spožums ir jūsu trumpji. Kalvins par savu izvēli nesāks šaubīties. Sakiet vienu vārdu, un rīt jau jums būs gatavi pakļauties trīsdesmit tūkstoši karavīru.
Kārlis Lielais — Franku valsts karalis (no 768), imperators (no 800). Lielas impērijas izveidotājs Rietumeiropā, kas pastāvēja neilgu laiku.
— Es augstu vērtēju jūsu atklātību, un lai jums to pierādītu, arī es būšu atklāts… Uzklausiet mani.
Arī es pats ne reizi vien par to… hm… esmu domājis, uz ko jūs mani pašlaik aicināt. Taču jums man jāpiekrīt, dārgais draugs, stādot sev šādu mērķi, ir jābūt gatavam to sasniegt, bet uzsākt šādu lietu pirms laika nozīmētu pazaudēt to pavisam!
— Jums taisnība, — Gabriels teica.
— Lūk! Šāda veida apvērsums ir jāgatavo ilgi un rūpīgi. Vajag, lai daudzu ļaužu prātos mājotu doma, ka apvērsums ir nepieciešams. Bet vai jūs varat apgalvot, ka tauta tam ir gatava? Es komandēju armiju, aizstāvēju Mecu, ieņēmu Kalē. Es divas reizes biju armijas virspavēlnieks, un tomēr ar to vēl nepietiek! Neapmierināto, protams, nav maz, bet atsevišķas partijas vēl nav visa tauta. Indriķis II ir jauns, prātīgs, drošsirdīgs, viņš ir Fransuā I dēls. Arī briesmas nav tik lielas, ka vajadzētu viņu gāzt no troņa.
— Jūs šaubāties, jūsu gaišība?
— Vēl vairāk, es atsakos. Ja būtu kāds nelaimes gadījums vai slimība…
„Arī viņš velk to pašu meldiņu," — Gabriels nodomāja.
— Bet ja tāds gadījums rastos, ko jūs darītu?
— Es kļūtu par jauna un nepieredzējuša karaļa reģentu. Ak, ja tas notiktu, jūsu piedāvājums būtu gluži laikā!
— Saprotu… Bet ja nekas tamlīdzīgs neatgadīsies?..
— Esmu nolēmis paciesties.
— Vai tas ir jūsu pēdējais vārds, monsenjor?
— Pēdējais, — hercogs sacīja. — Un lai šodien runātais paliek vienīgi starp mums.
Gabriels piecēlās no savas vietas.
— Man ir laiks iet.
— Kā! Jau?
— Jā, monsenjor, es esmu uzzināju visu, ko gribēju. Man vajadzēja pārliecināties, ka hercoga de Gīza godkārība vēl nav pa īstam pamodusies. Palieciet sveiks, monsenjor!
— Uz redzēšanos, draugs!
Noskumušais Gabriels vīlies pameta Turnelas pili.
„Nu ko, — viņš nodomāja, — no diviem sabiedrotajiem, ar ko es biju rēķinājies tepat uz zemes, man neatsaucās neviens. Kas atliek? Dievs!"
VII
Bīstamais solis
Diāna de Kastro, atkal apmetusies Luvrā, tagad pastāvīgi atradās nāves bailēs. Viņa ari gaidīja, taču viņai šī nomācošā piespiedu gaidīšana bija vēl smagāka nekā Gabrielam. Taču viņai vēl bija palikusi iespēia kaut ko uzzināt par Gabrielu.
Reizi nedēļā pāžs Andrē ieradās Svētā Pāvila dārzu ielā un izvaicāja Aloizi par jauno grāfu. Tiesa gan, iegūtās ziņas Diānu neiepriecināja. Grāfs de Montgomerijs bija nerunīgs, drūms un nospiestā garastāvoklī. Stāstot par viņu, audžumāte negribot sāka liet asaras. Diāna sirsnīgi vēlējās darīt galu šīm pastāvīgajām bailēm. Viņa ilgi šaubījās, taču beidzot nolēma.
Vienā jaukā jūnija rītā, ietinusies vienkāršā apmetnī un paslēpusi seju, viņa Andrē pavadībā izgāja no Luvras un devās pie Gabriela.
Lai viņš vairās no viņas… lai! Viņa pati ies pie tā. Vai tad māsa nedrīkst apciemot brāli? Vai tas nav viņas pienākums, brīdināt to vai mierināt?
Diemžēl viņas apņēmība nekā nedeva.
Gabriels savām vientuļajām pastaigām parasti izvēlējās rīta stundas. Kad Diāna kautrīgi pieklauvēja pie vārtiem, izrādījās, ka Gabriels jau aizgājis. Gaidīt? Taču neviens nezināja, cikos viņš atgriezīsies, bet Diānas ilgā prombūtne Luvrā tūlīt tiktu pamanīta.
Nu nekas! Viņa gaidīs tik ilgi, cik būs nepieciešams!
Bet pagaidām ieies pie Aloīzes un pati par visu tai pavaicās.