Pēkšņi istabā iedrāzās Andrē.
— Pie jums, hercogien, vikonts d'Eksmess! — Zēns vēl nebija pieradis citādi saukt savu bijušo kungu.
— Ko? Vikonts!
— Viņš jau nāk, — pāžs sacīja.
Uz sliekšņa, veltīgi pūlēdamies noslēpt satraukumu, parādījās Gabriels.
Viņš dziļi paklanījās Diānai, bet viņa bija tik apmulsusi un pārsteigta, ka ne uzreiz atbildēja tam. Tad viņa atlaida pāžu un istabeni.
Palikuši vieni, Diāna un Gabriels ilgi skatījās viens uz otru.
— Jūs bijāt atnākusi pie manis, Diāna? — beidzot Gabriels sacīja. — Jūs gribējāt ar mani parunāt? Tāpēc es esmu šeit…
— Vai tiešām tikai mana šodienas vizīte atvēra jums acis, Gabriel? Vai līdz tam jūs nezinājāt, ka es vēlos jūs redzēt?
— Diāna, — Gabriels skumji smaidīja, — man ir nācies izrādīt varonību, tāpēc es varu arī atzīties, ka man bija bail nākt uz Luvru!
— Bail? No kā? — Diāna iesaucās.
— Es baidījos par jums! Un par sevi… — Gabriels gandrīz nedzirdami izteica.
— Un tāpēc jūs uzskatījāt par pareizu aizmirst mūsu seno draudzību?
— Jāatzīstas, man pietiktu aizmirst pilnīgi visu, Diāna, lai tikai nebūtu jānāk uz šo nolādēto Luvru. Taču, diemžēl, tā neiznāk. Un te ir pierādījums…
— Pierādījums?
— Jā, pierādījums tam, ka pietika ar vienu jūsu soli, un mana apdomība bija vējā! Un nu es esmu Luvrā, no kuras man būtu jāvairās. Es atbildu uz jūsu jautājumiem. Es zinu, cik tas ir bīstami, un tomēr es to daru. Diāna, vai jums vēl vajadzīgi citi pierādījumi?
— Jā, Gabriel, jā! — Diāna tik vien varēja izteikt.
— Ak, ja es būtu piesardzīgāks, es būtu stingrāks savos lēmumos, es nesatiktos ar jums, bēgtu prom! Es zināju, ka jūs uztraucaties, taču es klusēju… klusēju tāpēc, ka negribēju jūs sāpināt. Kāpēc tagad, ak Dievs, kāpēc tagad es esmu tik bezspēcīgs jūsu priekšā?
Diāna sāka saprast, ka nevajadzēja lauzties ārā no mokošās neziņas. Jā, tā būtu bijis labāk! Jo katrs viņa vārds nesa tai ciešanas, katrs jautājums sevī slēpa briesmas!
Bet ja nu viņa ir metusi izaicinājumu liktenim, par atkāpšanos nebija ko domāt. Viņa ies līdz galam, pat ja viņu gaida izmisums un bojāeja.
Beidzot viņa teica:
— Es meklēju jūs divu iemeslu dēļ — man vajadzēja ar jums izskaidroties un uzdot jums vienu jautājumu.
— Runājiet, Diāna, runājiet.
— Vispirms man ir jāpaskaidro, kāpēc, saņēmusi mūķenes aubi, es uzreiz neaizgāju klosterī, kā bija norunāts mūsu pēdējās tikšanās reizē.
— Vai tad es jums kaut kādā veidā to esmu pārmetis? Es liku pateikt Andrē, ka jūsu solījumi vairs nav spēkā. Tā nebija tukša frāze, bet gluži patiesa doma.
— Bet es taču tiešām gribēju iet klosterī…
— Kāpēc, Diāna? Kāpēc jūs gribat atteikties no pasaules, kurai esat radīta?
— Nerunājiet tā, Gabriel… Nē, es gribu gan pamest to sabiedrību, kas man likusi tik daudz ciest. Man vajadzīgs miers un atpūta. Neatņemiet man pēdējo patvērumu!
— O, es jūs pat apskaužu!
— Ja es vēl neesmu savu nodomu īstenojusi, tad vienīgi tāpēc, ka es vēl nezinu, kā jūs uztvērāt manu lūgumu. Savā pēdējā vēstulē es jūs lūdzu netiesāt un nesodīt…
— Diāna, Diāna!
— Vienalga! Es vairs nespēju dzīvot neziņā. Sakiet, Gabriel, vai jūs galu galā saņēmāt apstiprinājumu tam, ka jūs esat mans brālis, vai arī jūs esat atteicies no cerības šo briesmīgo noslēpumu atminēt? Runājiet! Es jūs lūdzu, es prasu!
— Es jums atbildēšu, — Gabriels skumji sacīja. — Diāna, ir spāņu sakāmvārds: „Labāk vienmēr domāt to sliktāko." Pa mūsu šķiršanās laiku es esmu apradis ar domu, ka jūs esat mana māsa. Bet man ir jāatzīstas, ka man nav pilnīgi nekādu pierādījumu. Un tajā pašā laikā, kā jūs pati sacījāt, man nav ne iespēju, ne cerību pie šiem pierādījumiem tikt.
— Augstā debess! — Diāna iesaucās. — Tātad tas, kurš varēja pateikt patiesību… nesagaidīja jūsu atgriešanos no Kalē?
— Viņš sagaidīja, Diāna!
— Nu tad karalis neturēja vārdu! Bet mēs taču runājām, viņš jūs uzņēma lieliski…
— Diāna, kas man bija solīts, tika izpildīts precīzi…
— Bet jūs to sakāt ar tik drūmu sejas izteiksmi! Ak, svētā jaunava! Vai te slēpjas šausmīga mīkla?
— Jūs gribējāt visu zināt. Labi… Es dalīšos ar jums šajā noslēpumā, bet pēc tam… pēc tam es gribēšu zināt, vai jūs vēl joprojām runāsiet par piedošanu… Klausieties!
— Es jūs klausos, Gabriel.
Tad Gabriels, satraukumā aizelsies, viņai izstāstīja visu, kā viņu uzņēma karalis, kā tas apstiprināja savu solījumu, kā de Puatjē kundze kopā ar konetablu stāstīja karalim savus apsvērumus. Viņš pastāstīja arī par to drudžaino nakti, kas tam bija jāpārdzīvo, stāstīja par savu otro Šatlē apmeklējumu, par nokāpšanu smirdīgajā pazemē»un beidzot pārstāstīja šausmīgo komandanta de Sazeraka stāstu.
Diāna, skatīdamās vienā punktā, klusēdama klausījās, viņa bija nekustīga kā pārakmeņojusies.
Kad Gabriels bija beidzis savu drūmo stāstu, iestājās kapa klusums. Diāna gribēja kaut ko teikt, taču nespēja.
Gabriels skatījās uz viņu dīvainā apmierinājumā. Visbeidzot viņai izlauzās sauciens:
— Žēlojiet karali!
— Ahā! Jūs runājat par žēlsirdību! — Gabriels iesaucās. — Tātad arī jūs atzīstat, ka viņš ir noziedznieks! Žēlot! Tā taču ir viņa tiesāšana! Žēlot? Tātad viņš ir pelnījis nāvi?
— Es to nesacīju, — Diāna apmulsa.
— Nē, jūs domājat to pašu ko es, taču secināt kaut ko citu. Sieviete lūdz apžēlošanu, vīrietis pieprasa atmaksu!