— Ak, cik es esmu bijusi neapdomīga! Tā kļūdīties! Kāpēc gan es jūs uzmeklēju!
Tad kāds klusi pieklauvēja pie durvīm.
— Kas tur ir? Ko viņi vēl no manis grib, ak Dievs!
Ieslīdēja Andrē pa durvju spraugu.
— Piedodiet, jūsu gaišība, karaļa vēstule.
— Karaļa? — Gabriels pārvaicāja, un viņa skatiens nozibsnīja.
— Vai tad tu nevarēji pagaidīt, Andrē?
— Man sacīja, ka vēstule ir steidzama. Lūk, te tā ir.
— Dodiet šurp. Kas gan karalim vajadzīgs? Ejiet, Andrē. Ja būs atbilde, es jūs pasaukšu.
Andrē izgāja.
Diāna salauza zīmogu un lasīja:
„Dārgā Diāna, man teica, ka jūs pašlaik esat Luvrā. Es jūs lūdzu, neejiet projām, kamēr es pie jums nebūšu bijis. Es esmu Padomē, bet tā kuru katru bridi beigsies. Pēc tam es uzreiz iešu pie jums. Gaidiet mani. Es taču tik sen jūs neesmu redzējis. Man nez kāpēc ir kļuvis skumji, un gribas parunāties no sirds ar manu maigi mīļoto meitiņu. Uz tikšanos.
Indriķis."
Diāna nobālēja un saburzīja vēstuli.
Ko lai dara? Lūgt, lai Gabriels iet prom? Bet ja nu pa ceļam viņš sastop karali? Lai viņš paliek? Bet tad viņu ieraudzīs karalis! Jā, viņi katrā ziņā sastapsies, un tad tā būs tikai Diānas vaina! Ko darīt? Kā atvairīt liktenīgo sadursmi?
— Ko tad karalis no jums grib? — Gabriels jautāja. Viņa balss nevilšus nodrebēja.
— Neko, neko, ticiet man, — Diāna atbildēja. — Viņš tikai gribēja atgādināt par pieņemšanu šovakar.
— Varbūt es jums traucēju? Tad es iešu…
Diāna enerģiski iebilda:
— Nē, nē, palieciet… — un piebilda, — bet ja jums ir kas steidzams, es jūs neturu…
— Vēstule ir jūs uztraukuši, Diāna. Es negribētu būt lieks un labāk
iešu.
— Jūs — lieks! Ak, mans draugs, kā jūs tā varat domāt! Vai es pati pirmā neaizgāju pie jums? Es vēl satikšu jūs, taču ne te, bet jūsu mājās. Pie pirmās izdevības es pie jums aiziešu, lai mēs varētu turpināt šo nepatīkamo sarunu… Es jums apsolu… Bet tagad, jums taisnība, es esmu pārāk norūpējusies, man nav labi ap sirdi… Man ir drudzis…
— Es redzu, Diāna, — Gabriels noteica, — un es jūs atstāju.
— Uz tikšanos, mans draugs, ejiet…
Viņa pavadīja to līdz durvīm, drudžaini domājot:
„Ja es viņu aizturēšu, viņš noteikti satiks karali, bet ja viņš tūlīt ies projām, varbūt viņi izmainīsies ceļā…"
Un tomēr viņa vēl vilcinājās un šaubījās.
— Piedodiet, Gabriel, vēl tikai vienu jautājumu, — viņa uz sliekšņa sacīja, zaudēdama savaldību. — Jūsu stāstījums… ak Dievs, kā tas mani uztrauc. Es nevaru koncentrēties. Ko es gribēju zināt? Ak, jā… Vienu jautājumu… tas ir ļoti svarīgi. Jūs man taču tomēr nepateicāt, ko jūs domājat darīt. Es saku «apžēlošana", jūs sakāt „taisnā tiesa". Bet kā jūs to gribat panākt?
— Es vēl nezinu, — Gabriels mīklaini atbildēja. — Es paļaujos uz Dievu un uz gadījumu.
— Ko jūs teicāt? Gadījumu? Atgriezieties, Gabriel! Es jūs nelaidīšu projām, kamēr jūs man nepateiksiet, ko nozīmē „gadījums". Apstājieties, es jūs lūdzu!
Saņēmusi Gabrielu aiz rokas, viņa to vilka atpakaļ istabā, šausmās iedomādamās: „Ja viņi satiksies aci pret aci… karalis bez svītas un Gabriels ar zobenu. Bet te es pati varu mesties starpā, varu lūgties Gabrielam, galu galā varu pati stāties pretī zobena asmenim! Jāpanāk, lai Gabriels uzkavējas tepat!"
Skaļi viņa sacīja:
— Man kļuva labāk. Runāsim tālāk. Paskaidrojiet man to, ko es jums lūdzu. Man jau ir daudz labāk.
— Nē, Diāna, jūs esat pārāk satraukta. Vai zināt, kur es saskatu jūsu uztraukumu iemeslu?
— Kā es to varu zināt, Gabriel?
— Jūs nupat man lūdzāt apžēlošanu. Pilnīgi saprotams, jūs baidāties, ka es sodīšu vainīgo un, pati to negribot, jūs atzīstat, ka man tādas tie- slbas ir. Jūs mani gribat attturēt no pelnītas atmaksas, kas jums iedveš šausmas, taču tajā pašā laikā jūs pati to pilnīgi pieļaujat. Vai es pareizi pateicu?
Diāna sarāvās — Gabriels bija trāpījis mērķī, taču, saņēmusi pēdējos spēkus, Diāna iesaucās:
— O, Gabriel, kā jūs varējāt man piedēvēt šādas domas! Jūs — slepkava!? Jūs aiz stūra uzbruksiet tam, kurš neaizstāvas? Tas ir neiedomājami. Tā nebūtu tiesa, bet nelietība! Jūs domājat, ka no tā es jūs gribu atturēt? Šausmas! Ejiet projām! Durvis ir vaļā! Es esmu pavisam mierīga, ak Dievs! Atstājiet mani, ejiet no Luvras ārā! Es pati pie jums aiziešu, mēs izrunāsimies par visu. Ejiet, mans draugs, ejiet!
Steigšus bērdama vārdus, Diāna aizvadīja Gabrielu līdz priekštelpai. Viņa gribēja pāžam pavēlēt pavadīt Gabrielu līdz pils vārtiem, taču šī piesardzība vēl klajāk nodotu viņas bažas. Tāpēc viņa tikai pačukstēja pāžam:
— Vai Padome vēl nav beigusies?
— Vēl ne, kundze, — Andrē klusi teica, — vismaz vēl neviens no lielās zāles nav nācis ārā.
— Uz redzēšanos, Gabriel, — Diāna teica, — uz drīzu redzēšanos, mans draugs…
— Uz redzēšanos, — Gabriels skumji noteica.
Viņš aizgāja, bet viņa ilgi sekoja tam ar acīm, kamēr aiz viņa aizcirtās durvis galerijas otrā galā. Atgriezusies savā istabā, viņa raudādama sabruka uz gultas.
IX
Gadījums
Neskatoties uz Diānas centieniem, vai, pareizāk būtu teikt, tieši šo centienu dēļ notika tas, ko viņa paredzēja un no kā tik ārkārtīgi baidījās.
Gabriels izgāja no viņas istabas apbēdināts un samulsis. Viņas ārkārtīgais uztraukums bija pielipis arī tam. Viņam pa galvu jaucās domas, acis satumsa. Viņš automātiski gāja pa Luvras gaiteņiem un pārejām, neredzēdams neko, kas notiek apkārt.
Taču, atvēris durvis un pārkāpis pāri lielās galerijas slieksnim, viņš sarāvās, pakāpās atpakaļ un apstājas kā zemē iemiets.