Galerijas otrā galā arī bija atvērušās durvis, un tur parādījās cilvēks.
Tas bija Indriķis II!
Indriķis — vainīgais, vai vismaz noziedzīgo melu galvenais līdzzinātājs. To melu, kas uz visiem laikiem ir sagandējuši Gabriela dzīvi un iztukšojuši viņa dvēseli!
Karalis bija viens, bez svītas. Apvainotais un apvainotājs pirmo reiz pēc nozieguma sastapās aci pret aci, tos šķīra tikai kādi simt soļi.
Gabriels stāvēja kā sastindzis.
Karalis arī apstājās pārsteigumā, ieraudzījis to, kas pēdējā gada laikā tam bija rādījies sapņos.
Kādu brīdi viņi abi stāvēja un nekustējās.
Gabrielu pārņēma pretrunīgu domu un jūtu virpulis. Viņš samulsa. Viņš nespēja spriest, ne arī rīkoties. Viņš gaidīja.
Kas attiecas uz Indriķi II, viņš, neraugoties uz savu izdaudzināto drošsirdību, juta patiesas šausmas. Apspiedis sevī šo mazdūšību, viņš saņēmās…
Un ko gan viņš būtu darījis? Saukt pēc palīdzības — izrādīties par gļēvuli, griezties atpakaļ — tā būtu bēgšana. Tāpēc karalis gāja uz durvīm, pie kurām nekustīgi stāvēja Gabriels. Kāds neredzams spēks, kāda nepārvarama liktenīga tieksme vilka karali uz šī bālā rēga pusi. Viņš juta — tas ir viņa liktenis!
Gabriels redzēja, kā viņam tuvojas karalis, un kāda akla un neapzināta apmierinājuma sajūta pārņēma visu viņa būtni. Domas tam atkal nesakarīgi jaucās pa galvu. Viņš tikai uzlika roku uz sava zobena spala.
Kad karalis bija jau dažu soļu attālumā no Gabriela, tās pašas nevaldāmās šausmas atkal viņu pārņēma un kā ar knaiblēm sažņaudza viņa sirdi. Viņš neskaidri juta, ka pēdējā stunda ir klāt un ka viss notiek taisnīgi…
Neskatoties uz to, viņš kā mēnessērdzīgs turpināja gaitu… Nonācis blakus Gabrielam, viņš pēkšņi dīvainā mulsumā pieskārās pie savas samta cepurītes un pats pasveicināja Gabrielu.
Gabriels neatbildēja. Viņš palika tikpat nekustīgs. Viņa notirpusi roka žņaudza zobena spalu.
Karalim Gabriels pašlaik nebija pavalstnieks, bet cilvēks, kam visi klanās. Gabrielam Indriķis nebija karalis, bet tēva slepkava.
Un tomēr Gabriels to palaida garām, neko nesacījis un neko neizdarījis.
Karalis gāja neatskatīdamies un pat nebrīnījās par to, ka Gabriels tam nebija izrādījis cieņu. Kad durvis aizcirtās, sastingums atslāba, un abi pārvilka ar plaukstu sev pār acīm, it kā jautādami: „Vai tikai tas nebija sapnis?"
Gabriels lēni izgāja no Luvras. Viņš nenožēloja par to, ka nav izmantojis šo gadījumu. Visdrīzāk tā bija neskaidra prieka sajūta.
„Lūk, mans medījums, to velk uz manu pusi, tas pats grozās manā tuvumā, pats nāk manos tīklos."
Šonakt Gabriels gulēja tik ciešā miegā, kā viņam sen nebija nācies.
Karalis tik mierīgs nebija. Kad viņš ieradās pie Diānas, kas viņu jau gaidīja, nav grūti iedomāties, kāda bija viņu tikšanās.
Indriķis bija satraukts un izklaidīgs. Viņš neuzdrošinājās pieminēt grāfu de Montgomeriju, lai gan nešaubījās, ka Gabriels nāca tieši no viņas, kad tie galerijā satikās. Viņš arī netaisījās neko daudz izvaicāt Diānu. Mēs atceramies, ka viņš pie Diānas gāja ar nolūku parunāties no sirds, taču gribētā saruna neizdevās.
No Diānas viņš aizgāja drūms un nomākts un visu nakti nevarēja aizmigt. Viņam sapņos rādījās, ka viņš ir labirintā, no kura nav izejas.
„Tomēr šodien es it kā pagriezu savas krūtis tam pret zobenu, — karalis domāja. — Ir skaidrs, ka viņš netaisās mani nogalināt!"
Lai mazliet aizmirstos, Indriķis II nolēma pamest Parīzi. Viņš aizbrauca uz Senžermēnu, Šamborē un paviesojās pie Diānas de Puatjē viņas pilī. Jūnija pēdējās dienas viņš pavadīja Fontenblo.
Lai kur viņš nokļūtu, visur viņš vētraini rosījās, it kā ar troksni, kustību un kņadu gribēdams apslāpēt savas domas.
Gaidāmās svinības par godu viņa meitas Elizabetes laulībām ar Filipu II deva daudz iemeslu apmierināt viņa drudžainās alkas darboties. Fontenblo rezidencē viņš vēlējās sarīkot medības ar dzinējsuņiem par godu Spānijas sūtnim. Medības tika noliktas uz 23. jūniju.
Šķita, ka diena būs karsta un smacīga. Tuvojās pērkons. Indriķis tomēr negribēja atcelt savus rīkojumus. Lai ir negaiss, jo labāk, būs vairāk trokšņa!
Viņš lika apseglot savu zirgu un ar kaut kādu izmisumu nodevās medībām. Kādā brīdī, ļaujoties zirga skrējienam, viņš apdzina visus, pazaudēja pārējos no redzesloka un apmaldījās mežā.
Mākoņi bija pārklājuši debesis, tāli pērkona dārdi skanēja pamalē, tuvojās negaiss.
Indriķis arvien stiprāk trieca piešus zirgam sānos un lidoja ātrāk par vēju. Galvu vilinošā skriešana aizrāva to, viņš sajūsmā kliedza pilnā balsī.
Viņam izdevās aizmirsties uz kādu laiku.
Bet pēkšņi zirgs saslējās pakaļkājās… Zibens pāršķēla mākoņus. Pirms- negaisa krēslā viņš takas priekšā ieraudzīja baltu klinti. Tā bija viena no klintīm, kuru ir daudz Fontenblo mežā.
Pērkona spēriens sabiedēja zirgu, un tas rāvās uz priekšu. No straujā rāviena pavada satrūka, un Indriķis zaudēja kontroli pār zirgu. Sākās skrējiens — mežonīgs, briesmīgs, neapturams…
Zirgs ar plīvojošām krēpēm un kūpošiem sāniem, sasprindzinājis visus muskuļus, kā bulta šāvās uz priekšu.
Karalis pieplaka tam pie kakla, lai noturētos. Mati tam bija izjukuši, drēbes saplēstas, viņš veltīgi centās noķert pavadu.
Tas, kurš redzētu šo trako skrējienu negaisa laikā, būtu pārmetis krustu, jo noturētu to par velnišķīgu parādību.
Taču neviena nebija!.. Nevienas pašas dzīvas dvēseles, kas karali varētu glābt. Nepārtrauktie pērkona grāvieni tracināja pārbiedēto zirgu.