Indriķis, lūkodamies visapkārt, mēģināja saprast, kur viņš atrodas. Kārtējā zibens uzliesmoja laikā Indriķis ieraudzīja, ka taka ved augšup uz klints virsotni, kas apraujas virs bezdibeņa.
Velti karalis pūlējās apturēt zirgu, nekas nelīdzēja. Lēkt no zirga nozīmētu sasisties pret koku stumbriem vai pārsist galvu pret kailām klintīm. Tā vai citādi, bet Indriķis redzēja — viņa dzīvība karājās mata galā.
Viņš pat precīzi nezināja, vai līdz klints malai vēl ir tālu… Tomēr saprotot, ka tā nepielūdzami tuvojas, viņš mēģināja riskēt un gar zirga sānu noslīdēt zemē.
Taču tieši tajā brīdī viņš uz bezdibeņa malas ieraudzīja kādu cilvēku, kurš, tāpat kā viņš, sēdēja uz zirga.
Kas tas bija, viņš uztraukumā nespēja saskatīt, turklāt svešinieka garais apmetnis un platmale slēpa viņa seju un augumu. Šaubu nebija, tas bija vēl kāds, kurš tāpat kā viņš bija apmaldījies mežā.
Indriķis jutās glābts. Taka bija tik šaura, ka svešais bez pūlēm varētu aizšķērsot ceļu viņa zirgam. Viņam pietiktu ar rokas mājienu, lai apturētu karaļa zirga trako skrējienu. Viņam bija pienākums to darīt.
Acumirklī karaļa zirgs noauļoja trīssimt, četrsimt soļu, kas to šķīra no glābēja.
Indriķis pacēla roku un sauca pēc palīdzības. Cilvēks viņu bija pamanījis.
Bet, ak šausmas! Zirgs padrāzās garām, bet dīvainais jātnieks pat roku nepakustināja, lai apturētu to. Varēja pat šķist, ka viņš mazliet pakāpās atpakaļ ar savu zirgu, lai izbēgtu no sadursmes.
Tad karalis iekliedzās vēlreiz, bet šajā kliedzienā skanēja nevis lūgums pēc palīdzības, bet nikns izmisums. Tajā pašā laikā karalis juta, ka zirgs jau drāžas nevis pa mīkstu zemi, bet pa cietu klinti… Lūk, viņa liktenīgais klinšu rags!
Viņš ar Dieva vārdu uz lūpām atbrīvoja kājas no kāpšļiem un izkrita no segliem. Viņš nokrita sāņus un brīnumainā kārtā neatsitās vis pret akmeņiem, bet gan trāpīja uz sūnu un zāles skupsnas, nenodarot sev nekāda ļaunuma. Un tieši laikā — bezdibenis bija pavisam tuvu.
Savukārt zirgs, atbrīvojies no jātnieka, palēnināja gaitu un, nonācis pie klints malas, instinktīvi atrāvās atpakaļ.
Acis tam zvēroja, nāsis kūpēja, krēpes plīvoja.
Karalis karsti pateicās Dievam par lielo labvēlību, tad atkal uzkāpa zirgā un nikns atcerējās cilvēku, kurš nebija gribējis viņam palīdzēt nelaimē.
Svešinieks, kurš bija paslēpies savā lielā apmetņa krokās, stāvēja tajā pašā vietā.
— Nekrietnais! Vai tu neredzēji, kas man draud? — karalis kliedza, piejājis tuvāk. — Vai tu varbūt mani nepazini? Pat ja tā, vai tas nav cilvēka pienākums, palīdzēt tuvākajam. Tev tikai roka bija jāpastiepj! Ak, tu…
Cilvēks nepakustējās un neko neatbildēja. Viņš tikai pacēla platmali, kas slēpa viņa seju, un karalis sarāvās — viņš pazina nāves bālo Gabriela seju.
— Grāfs de Montgomerijs! — gandrīz bez skaņas nočukstēja karalis. Neteicis vairāk ne vārda, viņš aizjāja atpakaļ mežā, bet Gabriels ar
dīvainu smaidu uz lūpām noteica:
— Tā stunda ir tuvu! Medījums pats nāk man klāt!
X
Starp divām ugunīm
Princešu Elizabetes un Margaritas bēdīgos līgumus bija paredzēts slēgt Luvrā 28. jūnijā.
Karalis atgriezās Parīzē, taču bija tik drūms un norūpējies kā vēl nekad. Kopš neparedzētās sastapšanās mežā viņam dzīve bija pārvērtusies par mocībām. Viņš baidījās palikt viens un ar nemitīgām izklaidēm centās apslāpēt drūmās domas, kas viņam pastāvīgi nelika mieru.
Karalis nevienam par to tikšanos nestāstīja. Lai arī viņam ārkārtīgi gribējās kādai uzticamai sirdij to visu izstāstīt, tomēr viņš baidījās to darīt. Viņš vēl pats nezināja, kam ticēt un ko iesākt, bet šis tumšais rēgs neatkāpās no viņa ne dienu, ne nakti.
Beidzot viņš nolēma izstāstīt par negaisu mežā Diānai de Kastro. Viņš zināja, ka Diāna satiekas ar Gabrielu. Varbūt viņa kaut ko zinās par jaunā grāfa nodomiem. Viņa varētu vai nu nomierināt, vai brīdināt savu tēvu, jo viņš intuitīvi juta, ka meita ir uztraukusies ne mazāk par viņu.
Hercogiene de Kastro nemaz nenojauta par Gabriela un karaļa sastapšanās reizēm. Viņa arī nezināja, kur bija Gabriels pēc viņa vizītes Luvrā.
Andrē, kuru viņa aizsūtīja uz Svētā Pāvila dārzu ielu, atgriezās tukšā. Gabriels no Parīzes atkal bija pazudis.
Diāna 26. jūnija dienvidū skumja sēdēja savā istabā, kad iesteidzās viena no viņas istabmeitām un paziņoja, ka nāk karalis.
Indriķis bija nopietns un sasveicinājies tūlīt ķērās pie lietas.
— Mana mīļā Diāna, — viņš sacīja, skatoties viņai cieši sejā, — mēs abi sen neesam runājuši par vikontu d'Eksmesu, kurš nu ir jāgodā par grāfu de Montgomeriju. Vai jūs esat ar viņu tikusies?
Izdzirdot Gabriela pieminēšanu, Diāna sarāvās, nobālēja un ar pūlēm sacīja:
— Valdniek, pēc atgriešanās no Kalē es esmu to redzējusi tikai vienu reizi.
— Kur?
— Šeit, Luvrā.
— Pirms divām nedēļām?
— Jā, valdniek, vairāk par divām nebūs.
— Un es vēl šaubījos! — karalis nosmīnēja un apklusa, it kā vēloties sakopot domas.
Apspiežot sevī bailes, Diāna acīm urbās karalī, cenšoties saprast šī negaidītā jautājuma būtību.
Taču tēva seja bija neizdibināma.
Beid/ot viņa saņēmās un ierunājās:
— Piedodiet, valdniek, par tik nekautrīgu jautājumu… Kāpēc jūs pēc tik ilgas klusēšanas vaicājat man par to, kurš mani izglāba no negoda Kalē pilsētā?