— Jūs to gribat zināt, Diāna?
— Jā, valdniek.
— Lai notiek! Savai maigajai un uzticamajai meitai es to varu izstāstīt. Klausieties, Diāna!
Indriķis pastāstīja viņai par abām tikšanās reizēm ar Gabrielu, par viņa neizskaidrojamo naidīgo klusēšanu, par to, kā tas vienā gadījumā neatbildēja uz sveicienu, bet otrā — nesniedza palīdzīgu roku.
— Viņa pārkāpumi ir lieli, Diāna! — Indriķis sacīja, cenšoties nepievērst uzmanību meitas uztraukumam. — Taču es to paciešu, jo savā laikā viņš cieta manis dēļ… turklāt viņam ir lieli nopelni valsts labā un viņam par tiem nav pietiekami atlīdzināts…
Uzmetis Diānai pētošu skatienu, karalis piebilda:
— Es nezinu un arī negribu zināt, Diāna, cik daudz jūs zināt par manām attiecībām ar vikontu, taču ņemiet vērā — es to pacietu tikai tādēļ, ka atzīstu sevi par vainīgu un nožēloju pieļauto kļūdu… Bet varbūt man tā nevajadzēja darīt… Kas to lai zin, pie kā vēl var novest viņa rīcība… Vai man nebūtu labāk jau iepriekš nodrošināties pret šī jaunekļa pārdrošību? Par to es gribēju ar jums parunāt, Diāna.
— Pateicos, valdniek, par uzticību, — Diāna lēni teica.
Nu viņa bija starp divām ugunīm. Nu tai bija jāpilda pienākums ne tikai pret tēvu, bet arī pret… Gabrielu.
— Nevajag pateikties… Bet tomēr, ko jūs par to sacīsiet? — karalis neatlaidās, redzot, ka viņa meita vilcinās.
— Es teikšu… — Diāna sāka, — ka jūsu majestātei… ir pamats… piesargāties no vikonta d'Eksmesa.
— Vai jūs, Diāna, uzskatāt, ka manai dzīvībai draud briesmas?
— O, valdniek, es to nesacīju… Bet man palika iespaids, ka d'Eksmesa kungam ir ļoti stipri nodarīts pāri… Un ir jābaidās…
Diāna šausmās apklusa. Viņas piere norasoja. Vai viņa nav kļuvusi par nodevēju? Taču Indriķis citādi saprata viņas uztraukumu.
— Es saprotu tevi, Diāna! — viņš iesaucās, staigājot pa istabu. — Tā jau es domāju… Man ir jābaidās no šī jaunekļa! Nē, tā dzīvot nav iespējams! Karaļi nav parasti galminieki, viņiem ir citādi pienākumi… Es pavēlēšu, lai d'Eksmesa kungu apcietina.
Viņš gribēja iet projām, bet Diāna steidzās pie tā. Kā! Gabrielu iemetīs cietumā, un Diāna būs pie tā vainīga! To viņa nespētu pārdzīvot! Turklāt Gabriela vārdos nemaz nebija tiešu draudu!..
— Valdniek, mazu brīdi pagaidiet, — viņa lūdza. — Jūs kļūdāties, zvēru, kļūdāties! Vai tad es pieminēju briesmas? Sarunā ar mani viņa vārdos nebija ne mazākā mājiena uz noziegumu. Ja būtu citādi, vai tad es jums nesacītu?
Karalis apstājās.
— Jā. Bet ko īsti jūsu vārdi nozīmēja?
— Es tikai gribēju teikt, ka jums ir jāizvairās no tādām tikšanās reizēm, kad apvainots pavalstnieks var aizmirst savam karalim izrādīt cieņu. Taču no necieņas līdz karaļa noslepkavošanai ir tālu! Valdniek, nevajag vēl vairāk viņam darīt pāri!
— Protams, ne jau to es gribēju, — karalis atbildēja, — ja reiz jūs esat manas bažas izkliedējusi un varat uzņemties par manu dzīvību atbildību, tad es varu būt mierīgs…
Diāna viņu pārtrauca:
— Mierīgs? Tā es arī nedomāju. Kādu atbildību jūs man gribat uzvelt? Tieši otrādi, jums visu laiku jābūt modram!
— Nē, Diāna, es nespēju visu laiku slēpties un baidīties… Jau divas nedēļas es nevis dzīvoju… Tam taču ir jādara gals! Izeja ir tikai viena. Vai nu es, paklausot jums, mierīgi dzīvoju, domādams tikai par valsts lietām, nevis vienmēr tikai par kaut kādu d'Eksmesu, vai arī es atņemu viņam iespēju apdraudēt mani un nododu viņu ļaudīm, kuru pienākums ir apsargāt manu personu.
— Bet kas tie ir? — Diāna vaicāja.
— Pirmkārt, konetabls de Monmoransī, armijas virspavēlnieks.
— Monmoransī! — Diāna šausmās atkārtoja.
Izdzirdot nīstā Monmoransī vārdu, viņa uzreiz atcerējās visas Gabriela tēva nelaimes, viņa ilgo un briesmīgo ieslodzījumu, viņa bojāeju. Ja Gabriels nonāks konetabla rokās, viņu sagaida tieši tāds pats liktenis — viņš būs pagalam.
Kamēr Diāna to visu izdomāja, karalis viņai uzdeva vēl vienu smagu jautājumu:
— Diāna, kādu padomu tu man vari dot? Tu labāk par mani zini, ko domā šis vikonts. Tavs vārds būs izšķirošais. Kā lai es rīkojos — aizmirst par viņu vai tieši otrādi — pavēlēt viņu rūpīgi izsekot?
Šie vārdi, vai, pareizāk sakot, tonis, kādā tie bija izteikti, iedvesa Diānai bailes.
— Valdniek, es nevaru jums dot citu padomu, kā vien to, ko jums saka jūsu sirdsapziņa. Ja jūs pats savā laikā nebūtu vikontam nodarījis pāri, jūs man nevaicātu, kā sodīt vainīgo. Jūsu majestātes neizlēmību rada svarīgāki iemesli. Man jāatzīstas, es neredzu pārāk lielam uztraukumam pamatu. Ja jau d'Eksmesa kungs būtu domājis izdarīt noziegumu, viņš nelaistu garām ērtu iespēju ne Luvras galerijā, ne Fontenblo mežā.
— Pietiks, Diāna. Tu atviegloji manu sirdi. Pateicos, mans bērns, nerunāsim vairs par to. Nu es varu mierīgi pievērsties kāzu svinību sagatavošanai. Es gribu, lai tās būtu žilbinošas un gribu, lai arī tu mirdzētu, dzirdi, Diāna?
— Jūsu majestāte, piedodiet, taču es gribēju jums lūgt, lai jūs atļaujat man nepiedalīties tajās kāzās. Man gribas būt vienai!
Karalis bija pārsteigts.
— Diāna, vai tu nesaproti, ka tie būs lieliskākie svētki! Būs dažādas spēles, sacensības, turnīri. Es pats arī sacentīšos kopā ar citiem dalībniekiem. Kāpēc tu negribi būt klāt tik aizraujošā pasākumā?
— Valdniek, es gribu lūgt Dievu, — Diāna stingri noteica.
Pēc dažām minūtēm karalis pameta hercogieni de Kastro Viņš bija ticis vaļā no uztraukumiem, kas to mocīja, pilnībā pārlicis tos uz nabaga Diānas trauslajiem pleciem.
XI
Pareģojumi
Kopš tās dienas, ticis vaļā no mokošajām domām, karalis ar pilnu sparu piedalījās svētku rīkošanā par godu viņa meitas Elizabetes laulībām ar Filipu II un karaļa māsas Margaritas laulībām ar Savojas hercogu.