— Jūsu majestāte, atļaujiet man no tāda goda atteikties.
Izdzirdot šo balsi, satraukto Indriķi pārņēma neizsakāms, dīvains mulsums.
— Jūs man lūdzat atļauju? Nē, es neatļauju, kungs! — karalis nikni uzkliedza.
Tad svešais klusēdams pacēla sejsegu, un karalis trešo reizi savā priekšā ieraudzīja Gabriela de Montgomerija seju — bālu un akmens- cietu.
XII
Liktenīgais turnīrs
Drūmais un svinīgais grāfa de Montgomerija izskats karali pārsteidza. Šausmas un izbrīns pārņēma viņu.
Taču, nevēlēdamies to atzīt, bet vēl vairāk — izrādīt citu klātbūtnē šo drosminiekam nepiedienīgo mazdūšību, karalis saniknojās un rīkojās vairāk nekā neapdomīgi.
Lēni un skaidri saprotami Gabriels atkārtoja:
— Es lūdzu, jūsu majestāte, neuzstājiet.
— Bet es tomēr to gribu, de Montgomerija kungs! — karalis skaļi sacīja.
Indriķi bija pārņēmušas vispretrunīgākās jūtas. Viņš skaidri redzēja, ka Gabriela vārdi ir pretrunā ar toni, kādā tie izteikti. Dedzinošs nemiers atkal iezagās viņa sirdī, bet pretodamies pats savam vājumam un gribēdams reizi par visām reizēm darīt galu karaļa necienīgajām bailēm, viņš spītīgi papurināja galvu:
— Kungs, nāciet cīnīties pret mani!
Gabriels, satriekts un pārsteigts ne mazāk par karali, klusuciešot paklanījās.
Šajā brīdī de Buasī, karaļa galvenais ieročnesējs, piesteidzās pie karaļa un teica, ka karaliene lūdz mīlestības vārdā atteikties karali no cīņas.
— Pasakiet karalienei, — Indriķis izmeta, — ka tieši mīlestības vārdā pret karalieni es esmu nolēmis lauzt savu šķēpu!
Pagriezies pret Vjevilu, karalis piebilda:
— Ātrāk! De Vjevila kungs, uzvelciet man bruņas!
Steidzīgi viņš devās pie Vjevila. Taču tas bija de Buasī pienākums, jo viņš taču bija galvenais ieročnesējs. De Vjevils godbijīgi to aizrādīja karalim.
Indriķis iesita sev pa pieri:
— Patiešām! Cik es gan esmu izklaidīgs!
Taču sastapis Gabriela auksto, stingo skatienu, viņš tūlīt piebilda:
— Bet es taču tieši to gribēju. De Buasī kungam ir jāiet pie karalienes ar manu uzdevumu un jāpaziņo man viņas atbilde! Es zinu, ko daru un runāju. Ģērbiet mani, de Vjevil!
— Ja jūsu majestāte katrā ziņā grib cīnīties ar pēdējo šķēpu, — de Vjevils vilka laiku, — atļaujiet atgādināt, ka šis gods pieder man. Es pastāvu uz savām tiesībām. Grāfs de Montgomerijs nepiedalījās turnīrā no paša sākuma, viņš ieradās tikai tagad.
— Jums ir pilnīga taisnība, es atsakos no cīņas jums par labu, — Gabriels sacīja.
Šajā atkāpšanās manevrā Indriķis saskatīja sava ienaidnieka apvainojošu žēlsirdību. Viņam šķita, ka Gabriels to dara, redzēdams Indriķa apslēptās izbailes.
— Nē! — Indriķis dusmīgi piecirta kāju. — Es gribu cīnīties ar grāfu de Montgomeriju un ne ar vienu citu. Diezgan! Ģērbiet mani!
Augstprātīgi paskatījies uz Gabrielu, kurš no karaļa nenovērsa savu ciešo, bezkaislīgo skatienu, viņš nolieca galvu, lai de Vjevils varētu tam uzlikt bruņucepuri.
Šajā brīdī ieradās Savojas hercogs un atkārtoja karalienes lūgumu. Kad karalis tam nevēlējās paklausīt, viņš klusi piebilda:
— Valdniek, Diāna de Puatjē lūdza jums pateikt, lai jūs piesargieties no sava pretinieka.
Izdzirdējis to, Indriķis nodrebēja, taču tūlīt atkal saņēmās.
„Vai lai es izrādu savas bailes sievietei?" — viņš sapīcis nodomāja un neko neteica.
Pa to laiku de Vjevils, tērpjot karali bruņās, čukstēja:
— Jūsu majestāte, Dieva vārds, jau trīs naktis pēc kārtas man rādās sapņos, ka šodien ar jums notiks nelaime!
Taču šķita, ka karalis to nemaz nedzirdēja. Beidzot apģērbies, viņš paķēra šķēpu. Gabriels pacēla savējo un arī izjāja laukumā.
Abi bruņinieki ieņēma pozīciju.
Visi skatītāji aizturēja elpu, un virs sacīkšu laukuma nolaidās dziļš saspringts klusums.
Konetabla un Diānas de Kastro nebija klāt, tātad neviens, izņemot Diānu de Puatjē pat nenojauta, ka starp karali un grāfu de Montgomeriju pastāv īpašas, pat visai bīstamas savstarpējās attiecības. Neviens pat nepieļāva domu, ka šī nosacītā spēkošanās var novest pie liktenīga iznākuma. Un tomēr absolūti viss — gan grāfa de Montgomerija dīvainā, noslēpumainā izturēšanās un karaļa spītīgā vēlēšanās cīnīties — viss bija tik neparasts, biedējošs, ka visi pamira gaidās. Gaisā vējoja šausmu sajūta.
Neparasta detaļa padziļināja pūļa dīvaino noskaņojumu. Pēc tradīcijas katra divcīņa tiek pavadīta ar tauru, flautu un skaļu fanfāru skaņām. Taču šoreiz, kad karalis un Gabriels parādījās uz laukuma, visi instrumenti uzreiz apklusa. Neviens to nespētu izskaidrot, kāpēc tā bija, taču nepierastajā klusumā briesmīgais sasprindzinājums bija sasniedzis baltkvēli.
Gabriels neko vairs nedomāja, neko neredzēja… Viņš gandrīz vairs neeksistēja. Viņš kustējās kā sapnī un darīja visu, kas tamlīdzīgos gadījumos būtu jādara, it kā viņš nebūtu pakļauts savai paša gribai, bet kādai citai — neredzamai un visvarenai.
Arī karalis bija izklaidīgs un neveikls. Acu priekšā tam sametās tumšs. Viņam pašam šķita, ka viņš atrodas kādā citā, fantastiskā pasaulē.
Pēkšņi viņa apziņa vienā mirklī noskaidrojās, un viņš atcerējās gan karalienes, gan Forkatela horoskopu.
Ledains vilnis pārvēlās tam no galvas līdz kājām. Uz brīdi viņam ienāca prātā pamest cīņas arēnu un atteikties no sacensības. Bet nē! Acu tūkstotis skatījās uz viņu, ar skatieniem spiežot palikt uz vietas.
Beidzot de Vjevils deva zīmi, ka jāsāk. Kauliņi mesti! Uz priekšu — lai notiek Dieva griba!