Kamēr saniknotais konetabls lādējās, papildinot savas lamas, kā parasti, ar lūgšanu tekstiem, Gabriels pustumšajā galerijā pārsteigts ieraudzīja pie durvīm stāvot savu ieročnesēju, kam bija licis gaidīt pagalmā.
— Tas esat jūs, Martēn? Jūs nācāt man pretī? — viņš vaicāja. — Lūk, kas — brauciet ar Žeromu uz priekšu un gaidiet mani ar satītiem karogiem Svētā Antuāna un Svētās Katrīnas ielu stūrī. Kardināls varbūt nožēlos, ka mēs tos esam karalim pasnieguši tūdaļ visa galma klātbūtnē. Kristofs paturēs manu zirgu un pavadīs mani. Saprati?
— Jā, monsenjor, — Martēns atbildēja.
Apsteidzis Gabrielu, tas strauji noskrēja pa kāpnēm, it kā rādot, kā steidzas izpildīt pavēli. Tāpēc Gabriels, izejot no Luvras, bija nedaudz izbrīnīts, pagalmā vēlreiz sastopoties ar Martēnu. Tas bija bāls un līdz nāvei nobijies.
Musu tevs debesīs! (latīņū).
— Ko tas nozīmē, Martēn? Kas noticis? — Gabriels vaicāja.
— Ak, monsenjor, es nupat viņu redzēju, viņš pagāja man garām divu soļu attālumā. Viņš pat mani uzrunāja.
— Kas?
— Kas cits, ja ne sātans, spoks, rēgs, ja ne otrs Martēns!
— Atkal tas vājprāts, Martēn! Jūs laikam stāvus guļat un redzat sliktus sapņus.
— Nē taču, tas nebija sapnis. Viņš runāja ar mani, monsenjor. Apstājās, skatījās uz mani ar savu velnišķīgo skatu, no kura es gluži vai sastingu, iesmējās savus briesmīgos smieklus un teica: „Nu ko? Mēs vēl joprojām kalpojam vikontam d'Eksmesam?" Ievērojiet, monsenjor, šo „mēs". „Esam atbraukuši no Itālijas ar karogiem, kurus ienaidniekam atņēmis hercogs de Gīzs?" Es negribot pamāju. Kā viņš to varēja zināt, monsenjor?
Viņš vēl teica: „Nevajag baidīties. Vai tad mēs neesam brāļi un draugi?" Bet izdzirdējis jūsu soļus, piebilda ar velnišķīgu ironiju, no kuras man mati sacēlās stāvus: „Mēs vēl tiksimies, Martēn, tiksimies," — un ieslīdēja šajā sienā, pareizāk sakot, mazajās durtiņās.
— Tu murgo! — Gabriels iesmējās. — Kā viņš to visu paspēja, ja mēs ar tevi pirms mirkļa tikāmies galerijā.
— Monsenjor, es no šīs vietas nekur neesmu aizgājis!
— Vēl kas no jauna! Ar ko tad es tur runāju, ja ne ar tevi?
— Laikam, monsenjor, ar viņu, ar manu nolādēto dubultnieku, ar manu ēnu.
— Mans nabaga Martēns, — Gabriels līdzjūtīgi sacīja. — Tev nav labi? Varbūt tev sāp galva. Mēs pārāk ilgi esam bijuši saulē.
— Nu, ja, — Martēns bija sašutis, — jūs jau atkal domājat, ka tie ir murgi. Bet man ir pierādījums, ka es nekļūdos. Es pilnīgi nemaz nezinu, ko jūs man pirms brīža likāt darīt, kā jūs pats sakāt.
— Tu esi aizmirsis, Martēn, — Gabriels samierinoši sacīja. — Labi, es atkārtošu to, mans draugs. Tev kopā ar Zeromu jābrauc uz priekšu un ar karogiem mani jāgaida Svētā Antuāna un Svētās Katrīnas ielu stūrī. Kristofs lai paliek pie manis. Vai atcerējies?
— Piedodiet, monsenjor, kā lai es atceros to, ko nekad neesmu zinājis?
— Lai kā tur būtu, tagad tu to zini, — Gabriels teica. — Ejam tur, kur palika mūsu zirgi, un ceļā! Uz Turnelu!
— Klausos, monsenjor! Iznāk tā, ka jums ir divi ieročnesēji. Labi vēl, ka man ir viens pats kungs, nevis divi!
VIII
Veiksmīgais karuselis
Svētku sacensībām vieta bija ierīkota Svētā Antuāna ielā no Turnelas pils līdz karaļa zirgu staļļiem un veidoja garu taisnstūri.
Vienā taisnstūra galā bija tribīnes karalienei un galminiekiem, otrā galā savu kārtu gaidīja sacīkšu dalībnieki. Malās viļņojās pūlis.
Kad ap trijiem pēcpusdienā pēc laulību ceremonijas un svētku pusdienām karaliene un galms ieņēma savas vietas, no visām pusēm atskanēja gaviles.
Taču šo sajūsmas saucienu dēļ svētki sākās ar nelaimes gadījumu. Gvardes kapteiņa d'Avalona kunga zirgs sabijās, uzcēlās pakaļkājās un metās arēnā, bet jātnieks nenoturējās seglos un atsitās ar galvu pret barjeru. Viņu tūlīt aiznesa un nodeva ārstiem gandrīz bezcerīgā stāvoklī.
Karalis kļuva ļoti drūms, taču sacīkšu prieks drīz nomāca drūmās domas.
— Ak, nabaga d'Avalona kungs, — karalis nopūtās. — Tik uzticams cilvēks. Parūpējieties par viņu. — Un piebilda: — Bet sacīkstes ar riņķiem tomēr var sākt.
Tolaik šī spēle bija mazliet grūtāka un sarežģītāka par to, ko mēs pazīstam šodien.
Divas trešdaļas distances attālumā no starta līnijas bija ierakts stabs ar šķērskoku galā. Uz tā karājās riņķis. Vajadzēja galopā nojāt pirmo trešdaļu, pilnos auļos otro un, drāžoties garām stabam, ar šķēpa galu nocelt riņķi no šķērskoka.
Taču svarīgi bija tas, lai šķēps neskartos pie pleca.
Šķēps bija jātur horizontāli augstu virs galvas paceltā rokā. Arēnas pēdējo trešdaļu varēja veikt rikšiem. Balva bija briljanta gredzens — karalienes dāvana.
Indriķa II baltais zirgs bija apsegts ar samtu, kas izšūts ar zelta rotājumiem. Indriķis bija veiklākais un iznesīgākais jātnieks, kādu tik var iedomāties. Viņš vadīja zirgu un turēja šķēpu pārliecinoši un apbrīnojami graciozi. Ļoti reti viņš netrāpīja šķēpu riņķī.
Taču viņa sāncensis bija Vjevila kungs. Vienu brīdi pat šķita, ka uzvarēs viņš — viņam bija par diviem riņķiem vairāk nekā karalim un vēl palikuši trīs mēģinājumi. Tomēr viņš bija pieredzējis galminieks un kļūdījās visas trīs reizes pēc kārtas. Ak, tavu neveiksmi! Sacensībās uzvarēja karalis!