Zirgi drāzās viens otram pretī…
Gabriels un karalis sastapās laukuma vidū. Abu šķēpi saskārās, aplū- za un noslīdēja viens gar otru. Pretinieki šķīrās bez rezultāta.
Tātad šausmīgās priekšnojautas nebija piepildījušās.
Visi atviegloti nopūtās. Karaliene pacēla pret debesīm acis pateicībā Dievam. Taču priecāties bija par agru!
Jātnieki vēl bija laukumā. Aizjājuši līdz laukuma pretējam galam, viņi atkal devās uz izejas pozīcijām, lai sāktu no gala.
No kā gan būtu jābaidās? Pirmajā reizē viņi sastapās, pat nepieskā- rušies viens otram…
Atgriežoties uz cīņas vietu, Gabriels nebija nometis nolauzto šķēpu, kā to prasa noteikumi, bet turēja to rokā. Pilnā ātrumā drāžoties garām karalim, viņš ar šo atlūzu nejauši aizķēra karaļa Indriķa galvassegu. Sej- segs pacēlās un asais atlūzas gals ietriecās karalim acī un pa ausi iznāca ārā. Šausmu spiedzieni atskanēja skatītāju tribīnēs.
Indriķis izlaida pavadu no rokām, pieplaka pie zirga kakla, spēja tikt līdz barjerai laukuma malā un sabruka de Vjevilam un de Buasī tieši rokās.
— Ā! Es mirstu… — karalis gandrīz nedzirdami teica un iebilda: — Montgomerijs nav vainīgs… Tā vajadzēja. Es viņam piedodu…
Un tad viņš zaudēja samaņu.
Ir grūti aprakstīt to apjukumu, kas pārņēma visa notikušā aculieciniekus. Ievainoto karali, kurš nebija atguvis samaņu, novietoja Turnelas pilī.
Gabriels nekustīgi stāvēja pie barjeras, it kā pats būtu satriekts par savu nodarījumu.
Visi jau zināja, ko teica karalis pirms zaudēja samaņu, tāpēc Gabrielu neviens netraucēja. Daži par kaut ko sačukstējās. Daži bailēs paslepus uz viņu noskatījās.
Tikai admirālis Koliņī, kas arī bija vērojis turnīru, uzdrošinājās pieiet pie Gabriela un pateikt pusbalsī:
— Šausmīgs notikums, mans draugs! Es esmu stingri pārliecināts, ka tas ir tikai negadījums! Larenodī man stāstīja, ka jūs esot bijis Mobēra laukuma sanāksmē, taču tās domas un tās runas nav nekas salīdzinājumā ar šādu likteņa triecienu! Un tomēr! Lai arī neviens jūs nevar apvainot, esiet modrs. Es jums iesaku pamest Parīzi un pat Franciju un vispār pazust uz kādu laiku. Jūs vienmēr varēsiet paļauties uz mani.
— Pateicos, — Gabriels sacīja, un skumjš smaids pārslīdēja viņa lūpām.
Koliņī viņam pamāja un aizgāja. Pēc maza brīža pie Gabriela pienāca hercogs de Gīzs.
— Patiešām šausmīgs trieciens! — viņš nočukstēja. — Taču nevienam neienāks prātā vainot jūs, jums var tikai just līdzi. Padomājiet tikai!
Ja kāds būtu noklausījies mūsu toreizējo sarunu Turnelā, viņš varētu izdarīt drausmīgus secinājumus. Taču tam nav nozīmes. Svarīgi ir tas, ka tagad es esmu visvarenākais un ka es, kā jūs zināt, esmu jūsu draugs. Jums vajadzētu dažas dienas nekur nerādīties. Taču no Parīzes prom labāk gan nebrauciet. Ja kāds uzdrīkstēsies izvirzīt jums apvainojumu, vienmēr varat rēķināties ar mani.
Gabriels atbildēja ar to pašu skumjo smaidu.
— Pateicos, monsenjor.
Bija. skaidri redzams, ka abi — gan hercogs de Gīzs, gan Koliņī bija tādās domās, ka šī nejaušība nemaz nebija nejaušība.- Sirds dziļumos abi — gan godkārīgais de Gīzs, gan ticīgais Koliņī, izskaidroja notikušo sev par labu. Viens domāja, ka Gabriels izmantoja iespēju, lai izlauztu ceļu savam godātajam aizbildnim, otrs uzskatīja, ka jaunais hugenots ir gribējis atbrīvot ticības brāļus no apspiedēja.
Lūk, kāpēc katrs no viņiem abiem uzskatīja par savu pienākumu pieiet pie sava slepenā sabiedrotā un izteikt tam atzinības vārdus. Lūk, kāpēc Gabriels, redzēdams abu maldus, uztvēra viņu teikto ar rūgtu smaidu.
Gabriels beidzot apskatījās visapkārt, redzēja, ar kādu piesardzīgu ziņkārību viņā raugās apkārtējie, dziļi ievilka elpu un drošā solī devās uz savām mājām Svētā Pāvila dārzu ielā. Viņu neviens neaizturēja, neviens nelika apstāties.
Turnelas pilī pie karaļa tika pielaisti tikai ārsts, karaliene un karaļa bērni. Forkatels un citi ārsti drīz vien nāca pie slēdziena, ka stāvoklis ir bezcerīgs un ka Indriķi II glābt nav iespējams. Tiesa, Ambruāzs Parē bija aizceļojis, taču hercogs de Gīzs pat netaisījās viņam sūtīt pakaļ.
Četras dienas karalis gulēja bez samaņas. Piektajā dienā viņš samaņu atguva un pat deva vairākas pavēles. Pie tam viņš pieprasīja, lai viņa māsa nekavējoties tiktu salaulāta.
Viņš pasauca pie sevis karalieni un runāja ar viņu par bērnu nākotni un par valsts lietām. Tad drudzis atsākās un sākās arī murgi.
1559. gada 10. jūlijā, otrā dienā pēc viņa māsas māsas Margaritas laulībām ar Savojas hercogu, Indriķis II lielās mokās nomira.
Tajā pašā dienā hercogiene de Kastro devās projām, pareizāk sakot, paslēpās mums jau zināmajā benediktīniešu klosterī Senkantēnā.
XIII Jaunā kārtība
Favorītei vai favorītam karaļa krišana nenozīmē neko citu kā patiešu bojāeju.
Grāfa de Montgomerija dēls sevi varētu uzskatīt par gandarītu par tēva drausmīgo nāvi, ja abi tās vaininieki — konetabls un Diāna de Pu- atjē zaudētu savu varenību un tiktu izsūtīti. No spožuma — aizmirstībā.
Tieši to gaidīja Gabriels, atrodoties drūmā vientulībā sava nama četrās sienās, kur viņš atgriezās pēc liktenīgā gadījuma. Viņš zināja, ka viņu var notiesāt uz nāvi, taču tas viņu daudz neuztrauca. Gabrielu biedēja kas cits - ja Monmoransī un viņa sabiedrotā paliks pie varas, tas nozīmēs, ka viņi nav saņēmuši pelnīto atmaksu.
Viņš gaidīja!
Kamēr Indriķis II gulēja uz nāves gultas, konetabls laida darbā visus paņēmienus, lai saglabātu savu ietekmi valsts pārvaldīšanā. Viņš rakstīja prinčiem, uzstājīgi aicinot tos piedalīties Karaliskās padomes darbā.