— Pirms jūs ieceļat ministru, jūsu māte jums grib kaut ko nevis lūgt, bet pieprasīt.
— Runājiet, es jūs klausos.
— Man dēls, runa ir par sievieti, kura man ir darījusi daudz ļauna, taču vēl vairāk — Francijai. Mēs netiesāsim nelaiķa valdnieka vājības. Viņa vairs nav šajā pilī, bet sieviete, kuras vārdu es atsakos izrunāt, joprojām vēl atrodas šeit. Viņas klātbūtne man ir nāvīgs apvainojums. Kad karalis jau bija bez samaņas, viņai lika saprast, ka viņai nav ērti atrasties Luvrā. Viņa jautāja: „Vai tad karalis ir miris?" - „Nē, viņš vēl elpo." — „Izņemot viņu, neviens man nevar pavēlēt." Un viņa palika…
Hercogs de Gīzs pārtrauca Katrīnu un iesprauda:
— Piedodiet, man šķiet, es nojaušu, par ko ir runa.
Bez tālākiem paskaidrojumiem viņš parāva auklu. Uz sliekšņa parādījās sulainis.
— Paziņojiet de Puatjē kundzei, — hercogs de Gīzs pavēlēja, — ka karalis nekavējoties vēlas ar viņu runāt.
Sulainis palocījās un izgāja.
Jauno karali nepārsteidza un nebaidīja mātes un tēvoča valdīšanas tieksme. Tieši otrādi, viņš pat bija laimīgs, ka ir atbrīvots no grūtā pienākuma pavēlēt un rīkoties.
Tomēr hercogs de Gīzs uzskatīja par vajadzīgu radīt iespaidu, ka viņš ir pildījis karaļa gribu.
— Sakiet, valdniek, — viņš jautāja, — vai es gadījumā neesmu pārsniedzis savas pilnvaras, runājot par jūsu nodomiem attiecībā uz šo sievieti?
— Nemaz, — Fransuā steidzīgi atbildēja, — turpiniet tādā pašā garā! Es jau iepriekš piekrītu visam, ko jūs uzsāksiet.
Katrīna nepacietīgi gaidīja hercoga turpmāko rīcību. Bet tajā pašā laikā, lai pasvītrotu savu iniciatīvu, karaliene piebilda:
— Šī labi nodrošinātā skaistule var atrast pajumti un mierinājumu savā greznajā ārpilsētas pilī, kas spožumā un lieliskumā pārspēj manu pieticīgo namiņu Šomonā pie Luāras.
Hercogs de Gīzs neko neatbildēja, taču saprata un paturēja prātā šo mājienu.
Taisnību sakot, viņš ne mazāk par Katrīnu Mediči ienīda Diānu de Puatjē. Jo neviens cits, bet tieši viņa — de Valantinuā savam konetablam par apmierinājumu visādi pretojās hercoga nodomiem un panākumiem. Viņa hercogu būtu nostūmusi aizmirstībā, par to nevar būt šaubu, ja Gabriela šķēps nebūtu karalim atņēmis dzīvību.
Nu beidzot bija pienākusi ilgi gaidītā hercoga de Gīza atmaksas stunda.
Sulainis pavēstīja:
— Hercogiene de Valantinuā!
Ienāca Diāna de Puatjē, satraukta gan, taču izturējās vēl augstprātīgāk nekā citkārt.
XIV
Gabriela atmaksas rezultāti
De Valantinuā kundze viegli palocījās jaunajam karalim, nevērīgi pamāja Katrīnai Mediči un Marijai Stjuartei, bet hercogs de Gīzs vispār palika bez uzmanības.
— Jūsu majestāte, viņa sacīja, — jūs man pavēlējāt ierasties…
Tad viņa apklusa. Bijušās favorītes neatkarīgais izskats pārsteidza un saniknoja Fransuā II.
Viņš nosarka, saminstinājās un beidzot sacīja:
— Hercogs de Gīzs jums, kundze, pavēstīs mūsu nodomus.
Diāna lēni pagriezās pret hercogu un, pamanījusi viņa lūpās plānu izsmiekla smaidiņu, centās stādīt tam pretī visvaldonīgāko no sadusmotās Jūnonas* skatieniem. Taču hercogu tik viegli nevarēja samulsināt.
— Kundze, — viņš dziļi paklanījās Diānai, — karalim ir zināms, cik dziļas bēdas jums sagādāja nelaime, kas skāra mūs visus. Viņš jums pateicas par līdzjūtību. Viņa majestāte ir pārliecināts, ka apsteigs jūsu lūgumu, piedāvādams nomainīt galmu pret vientulību. Jūs varat doties projām, kad vien vēlaties, kaut vai tūlīt.
Diānas augstprātība apdzisa.
— Jūsu majestāte piepilda manu sapni. Patiešām, ko tad es lai citu daru? Man nav nekā vēlamāka par izdzīšanu. Varat būt pārliecināti, es nekavēšos!
— Jo labāk, — hercogs nevērīgi piebilda, rotaļādamies ar savu samta svārku bārkstīm. — Taču pils, ko jums dāvināja nelaiķa karalis, ir pārāk skaļa un trokšņaina vieta tik nelaimīgai sērotājai kā jūs. Tieši tāpēc karaliene Katrīna uzskata, ka viņas pašas pils Šomonā, kas ir vēl mazliet tālāk no Parīzes, labāk atbildīs jūsu pašreizējām vajadzībām un vēlmēm. Man atliek vienīgi tam piekrist. Pils tiks nodota jūsu rīcībā.
De Puatjē kundze lieliski saprata, ka šāda piespiedu apmaiņa ir visīstākā vardarbība. Bet ko lai dara? Kā lai pretojas? Viņai taču nebija pilnīgi nekādas varas! Nācās piekāpties.
— Es būšu lamīga, — viņa neskanīgi teica, — piedāvāt karalienei grezno'īpašumu, kas man patiešām ticis pateicoties viņas augstsirdīgā laulātā drauga dāsnumam.
— Tas mani apmierina, — Katrīna Mediči vēsi teica, uzmetusi hercogam uzmundrinošu skatienu un paklusējusi piebilda: — Kopš šī brīža Šomonas pils ir jūsējā un tā tiks sakopta jaunās īpašnieces sagaidīšanai.
— Tur, klusumā, — hercogs ar vieglu izsmieklu noteica, — jūs varēsiet atpūsties no pēdējo dienu grūtajiem darbiem, kad jūs kopā ar de Monmoransī kungu vedāt tik vētrainu saraksti…
— Es domāju, ka esmu nelaiķa karalim izdarījusi pakalpojumu, visus jautājumus saskaņojot ar Francijas armijas lieliskāko virspavēlnieku.
Jūnona — romiešu mitoloģijā dieviete, galvenā dieva Jupitera sieva, attēlota barga un diža.
Steidzoties iedzelt hercogam de Gīzam, de Puatjē kundze nepamanīja, ka pati ieliek ieročus pretiniekam rokās. Viņa nevilšus atgādināja Katrīnai par citu neieredzētu pretinieku — konetablu.
— Pilnīgi pareizi, — Katrīna stingri noteica, — de Monmoransī kungs ir godam nokalpojis divu karaļu valdīšanas laiku. Pienācis brīdis, mans dēls, — viņa griezās pie karaļa, — sūtīt viņu pelnītā atpūtā, to viņš ir nopelnījis.