— De Monmoransī kungs, — Diāna piebilda, — tāpat kā es, bija gatavs saņemt apbalvojumu par ilgo kalpošanu. Tieši pašlaik viņš ir pie manis, pēc atgriešanās es viņam paziņošu par jūsu labajiem nodomiem, un viņš steigsies šurp, lai pateiktos jums. Viņš taču ir vīrietis, viņš ir viens no varenākajiem karaļistes augstmaņiem!
Nav šaubu, ka agri vai vēlu viņš atradīs iespēju izteikt savu pateicību ne tikai karalim, kurš tik ļoti godā pagātnes nopelnus, bet arī viņa jaunajiem padomniekiem, kas ar panākumiem kalpo kopīgās lietas labā.
„Viņa vēl draudēs! — hercogs nodomāja. — Čūska pati jau spīlēs, bet vēl snaiksta galvu. Jo labāk! Tas man patīk."
— Karalis vienmēr ir gatavs pieņemt konetabla kungu, — karaliene no niknuma kļuva bāla, — viņš tiks uzklausīts un apbalvots pēc nopelniem.
— Es tūlīt viņu sūtīšu šurp, — de Puatjē kundze nevērīgi noteica un, augstprātīgi palocījusies karalim un abām karalienēm, izgāja.
Jā, viņa gan izgāja augstu paceltu galvu, taču bja izputināta un uzvarēta.
Ja Gabriels tagad viņu redzētu, viņš varētu būt gandarīts.
Taču Katrīna Mediči ievēroja, ka, izdzirdot konetabla vārdu, hercogs de Gīzs apklusa un pārtrauca atbildēt uz Diānas de Puatjē izlēcieniem.
Vai varbūt viņš baidās no Monmoransī? Varbūt viņš grasās koķetēt ar to? Varbūt apstākļu spiests viņš spējīgs vienoties ar Katrīnas niknāko ienaidnieku?
Viņai vajadzēja uzzināt, pie kā lai turas, pirms viņa visu varu ieliek hercoga de Gīza rokās. Lai pārbaudītu viņu, bet pie viena arī pašu jauno karali, viņa it kā starp citu teica:
— Cik viņa gan ir nekaunīga! Un cik sīksti turas pie sava konetabla! Nav taču noslēpums — ja jūs, mans dēls, atdosiet konetablam kaut vismazāko ietekmes sfēru, Diānas varenība pa pusei jau būs viņai atdota.
Hercogs de Gīzs vēl aizvien klusēja.
Katrīna turpināja:
— Es jūsu majestātei lūdzu tikai vienu — neizmētājiet, nesaskaldiet savu karaļa varu starp vairākām personām. Palieciet pie kaut kā viena — vai tas būtu Monmoransī kungs, vai hercogs de Gīzs, vai cits jūsu tēvocis, Antuāns Burbons. Bet tik pie viena, vairākiem nē. Ko jūs par to domājat, hercog?
— To pašu ko jūs, — hercogs pazemīgi sacīja.
„Tātad es esmu uzminējusi! Viņš tomēr vēlas atrast kopīgu valodu ar konetablu. Lai viņš izvēlas starp sevi un viņu! Ilgi vilcināties viņam nenāksies," — Katrīna nodomāja, bet skaļi teica:
— Jums, hercog, būtu svētīgi domāt to pašu ko es, jo mans viedoklis ir labvēlīgs viņa majestātei. Karalim mans plāns ir zināms — ne konetablu de Monmoransī, ne Antuānu Burbonu es nevēlos redzēt viņa padomnieku postenī. Taču ar jums ir citādi.
— Es jums esmu dziļi pateicīgs, — hercogs sacīja, — un tāpēc, varat man ticēt, es jums būšu uzticīgs līdz galam.
Smalks politiķis būdams, viņš uzsvēra pēdējos vārdus, it kā norādīdams, ka savu izvēli viņš ir izdarījis un atdod konetablu karalienei saplo- sīšanai.
— Lai notiek! — Katrīna atzinīgi pamāja. — Kad šie cilvēki no parlamenta ieradīsies, viņi ieraudzīs apbrīnojamu vienprātību. Tas nemaz nav slikti!
— Mani tas iepriecina visvairāk! — karalis sāka sist plaukstas. — Ar tādu padomnieci kā māmiņa, ar tādu ministru kā. tēvocis es varēšu tikt galā ar karaļa pienākumiem, lai cik briesmīgi man tie šķita sākumā.
— Un mes valdīsim visi kopā! — Marija Stjuarte priecīgi piebilda.
Katrīna Mediči un Lotringas Fransuā smaidot noskatījās jaunajā ka-
raļpārī, kas lidinājās pa mākoņiem. Katrs no viņiem domāja ka ir sasniedzis to, pēc kā tiecās — hercogs de Gīzs uzskatīja, ka karalienei nebūs iebildumu, ja visu varu viņš ņems savās rokās, bet karaliene cerēja, ka viņš, būdams ministrs, šo varu dalīs ar viņu.
Pa to laiku paziņoja, ka ieradies konetabls de Monmoransī.
Konetabls, jāatzīst godīgi, turējāf daudz mierīgāk un aukstasinīgāk nekā de Valantinuā kundze. Acīmredzot, viņa to bija sagatavojusi.
Viņš paklanījās Fransuā II un iesāka pats:
— Jiīsu majestāte, es ne mirkli nešaubījos, ka jūsu tēva un vectēva vecais kalps nevar cerēt uz jūsu labvēlību. Tāpēc es nemaz netiecos pēc likteņa dāvanām un dodos projām. Ja es kādreiz vēl būšu vajadzīgs Francijai vai karalim, mani var atrast Šantilī, gan es vēl būšu jums noderīgs.
Šāda savaldība jauno karali aizkustināja. Viņš apmulsis paskatījās uz māti. Taču hercogs de Gīzs labi saprata, ka viņa vismazākā iejaukšanās sarunā satracinās veci, tāpēc viņš to darīja, turklāt ar vislaipnāko smaidu:
— Sakarā ar to, ka de Monmoransī kungs pamet galmu, es ceru, viņš pirms aizbraukšanas atdos viņa majestātei valsts zīmogu, kuru tam uzticēja nelaiķa karalis. Šodien tas būs nepieciešams.
Hercogs nebija kļūdījies. Šie vienkāršie vārdi greizsirdīgajam kone- tablam izsauca dusmu vētru.
— Te tas ir! — viņš iekliedzās, ņemot zīmogu ārā no kabatas. — Es gan cerēju, ka varēšu to atdot jauanajam karalim bez atgādināšanas, taču redzu, ka viņa majestāte atrodas tādu personu ielenkumā, kas tam iedveš vēlēšanos pazemot labi kalpojušus pavalstniekus.
— Par ko tad runā de Monmoransī kungs? — karaliene augstprātīgi vaicāja.
Uz to konetabls ar viņam dabiski piemītošo rupjību izmeta:
— Nu, protams, par tiem, kas ir ap viņa majestāti!
Taču konetabls bija pārrēķinājies. Katrīna to vien gaidīja, lai rastos • iegansts dusmu izvirdumam. Viņa pielēca no krēsla un, zaudējusi jebkuru savaldību, sāka lamāt konetablu par visu — par nevērību un necieņu, ar kādu tas vienmēr bija izturējies pret viņu, par viņa naidīgumu pret visu, kas nācis no Florences, par to, ka viņš klaji parādīja, ka favorīti vērtē augstāk par likumīgo laulāto. Viņa zināja, ka tieši no viņa nāca visi pazemojumi, kurus dabūja izciest viņas tautas brāļi, kas bija tai sekojuši uz Franciju.