Viņa zināja ari to, ka konetabls viņu bija nekrietni apmelojis pirmajos laulības gados, iestāstot Indriķim, ka viņai nevar būt bērnu un centies pierunāt sūtīt to atpakaļ uz dzimteni!..
Konetabls nebija pieradis pie tik negantas apiešanās, viņš kļuva nikns un uz naidīgajām runām atbildēja ar velnišķīgiem smiekliem, apzināti vēl vairāk tracinot karalieni.
Hercogs de Gīzs, pusbalsī kaut ko pārrunājis ar karali, arī metās uzbrukumā. Katrīna Mediči bija priecīga par to.
— Konetabla kungs, — viņš sacīja slepkavas laipnībā, — jūsu draugi un sabiedrotie, kas kopā ar jums bija Karaliskajā padomē — Boštels, PObeptns un citi, neapšaubāmi vēlēsies sekot jūsu piemēram, meklējot vientulību. Karalis vēlas, lai jūs tiem pateicaties viņa vietā. No rītdienas viņi var justies brīvi. Tos nomainīs citi.
— Brīnišķīgi, — Monmoransī novilka caur zobiem.
— Kas attiecas uz jūsu brāļadēlu, admirāli de Koliņī, kurš pārvalda Pikardiju un Ildefransu, valdnieks uzskata, ka būt par gubernatoru divās provincēs uzreiz ir pārāk nogurdinoši. Viņš piedāvā admirāļa kungam atbrīvoties no vienas pēc paša vēlēšanās. Esiet tik laipns, dariet to viņam zināmu.
— Protams, — konetabls noteica, greizi pasmaidījis.
— Kas attiecas uz jums personīgi, konetabla kungs… — tikpat mierīgi hercogs runāja tālāk.
— Vai tikai man nedomā atņemt konetabla zizli, — Monmoransī indīgi iesprauda vidū.
— Diemžēl! Jūs lieliski saprotat, ka tas nav iespējams sakarā ar to, ka konetabla amatu piešķir uz mūžu. Bet vai tad tas ir savienojams ar lielā maģistra nosaukumu, kas jums tiek dāvāts? Viņa majestate uzskata, ka jums vajadzētu atsacīties no smagā pienākuma un nodot to man.
Moniņoransī nošņirkstināja zobus.
— Viss ir uz labu! Vai tas ir viss, godātais kungs?
— Domāju, ka jā, — hercogs de Gīzs atbildēja.
Konetabls juta, ka nespēj ilgāk novaldīt dusmas, ka viņš var sākt lādēties, kļūstot nepieklājīgs pret karali, un izskatīties pēc dumpinieka. Viņš gavilējošajam pretiniekam negribēja sagādāt tādu prieku, tāpēc paklanījies devās uz durvīm. Pirms aiziešanas viņš it kā atcerējās kaut ko un sacīja karalim:
— Valdniek, vēl tikai viena lieta, pēdējais mans pienākums jūsu karaliskā tēva piemiņas dēļ. Tas, kurš viņu nāvīgi ievainoja, iespējams, nebija vienkārši neveikls. Vismaz man ir pamats tā domāt. Manuprāt, viņš izgāja arēnā noziedzīgu domu vadīts. Šis cilvēks, man tas ir skaidri zināms, uzskatīja, ka karalis viņu ir apvainojis. Jūsu majestāte noteikti pavēlēs izmeklēt šo lietu…
Hercogs de Gīzs sakustējās, dzirdot šo apvainojumu, bet Katrīna pārtrauca konetablu:
— Ziniet ko, pēc jūsu padoma nav nekādas vajadzības. Es, Indriķa II atraitne, nevienam neļaušu šajā lietā iejaukties bez manas vēlēšanās! Te noteicēja būšu tikai es! Esiet mierīgs, kungs, par visu tiks padomāts bez jūsu palīdzības.
— Tad man nav ko piebilst, — konetabls atbildēja.
Viņam neatļāva pat raidīt ilgāk naida bultu pret grāfu de Montgo- meriju, viņam neļāva uzstāties kā apsūdzētājam pret viņa pavēlnieka slepkavu un atriebēju!
Viņš aizgāja nikns un apkaunots un tās pašas dienas vakarā aizbrauca uz savu pili Šantilī. Arī hercogiene de Valantinuā atstāja Luvru, nomainījusi to pret ilgu un drūmu izsūtījumu Šomonas pilī Luāras krastā.
Tā beidzās Gabriela atriebība.
Tiesa, bijusi favorīte perināja lielu nelietību pret to, kurš bija viņas kritiena vaininieks.
Bet konetabls vēl dabūs sastapties ar Gabrielu tanī dienā, kad viņš atgriezīsies pie varas.
Neapsteigsim notikumus, labāk atgriezīsimies Luvrā, kur Fransuā II tika paziņots, ka ieradušies parlamenta deputāti.
XV
Laika apstākļi mainās
Kā jau Kartīna Mediči sacīja, parlamentārieši ieraudzīja Luvrā pilnīgu vienprātību. Fransuā II viņiem stādīja priekšā hercogu de Gīzu kā pirmo ministru, Lotringas kardinālu kā galveno finansu pārvaldnieku un Fransuā Olivjē — kā valsts zīmoga glabātāju.
Hercogs de Gīzs gavilēja, karaliene Katrīna priecīgi smaidīja. Viss bija brīnišķīgi!
Viens no parlamenta padomniekiem iedomājās, ka lūgums pēc žēlsirdības tiks uzņemts labvēlīgi. Ejot garām karalim, viņš iesaucās:
— Apžēlojiet Anu Dibūru!
Bet šis padomnieks nebija ņēmis vērā to, ka jaunais ministrs ir pārliecināts katolis.
Hercogs de Gīzs pēc paraduma izlikās ka nesaprot, par ko ir runa. Tomēr viņš, pat neapspriedies ar karali un Katrīnu Mediči, skaidri un saprotami atbildēja:
— Jā, kungi, Ana Dibūra un viņa biedru lieta tiks visdrīzākajā laikā izskatīta! Neuztraucieties!
Pēc šī solījuma parlamentārieši atstāja Luvru — vieni skumji, citi sajūsmā. Taču viņi visi bija pārliecināti, ka vēl nekad viņiem nav bijis tik atsaucīgas un draudzīgas valdīšanas.
Patiešām, pat pēc viņu aiziešanas hercogs de Gīzs karalienes Katrīnas lūpās redzēja rotājamies smaidu. Tiesa, nu viņam tas šķita mazliet neīsts.
Varēja redzēt, ka Fransuā II šī ceremonija bija nogurdinājusi.
— Domāju, ka šodienai pietiks, — viņš sacīja. — Kā jūs uzskatāt, māmiņ, vai mēs nevarētu uz dažām dienām aizbraukt no Parīzes, piemēram uz Bluā?
— Hercogs de Gīzs to ņems vērā, — Katrīna atbildēja. — Taču šodien, mans dēls, jūsu pienākumi vēl nav galā. Pirms atpūsties, veltiet man vismaz pusstundu kāda svēta pienākuma izpildīšanai.
— Kas tas ir, māmiņ? — Fransuā vaicāja.
— Tiesneša pienākums.
„Uz kuru pusi viņa velk?" — hercogs de Gīzs saausījās.
— Valdniek, — Katrīna turpināja, — jūsu karaliskais tētiņš mira vardarbīgā nāvē. Kas ir šis cilvēks, kas viņu nogalināja — tūļa vai sazvērnieks? Es personīgi sliecos domāt pēdējo. Bet tā vai citādi, ar šo jautājumu ir jātiek galā. Vajag nozīmēt izmeklēšanu.