— Ja reiz tā, — hercogs piebilda, — jāarestē grāfs de Montgomerijs sakarā ar apsūdzību par karaļa nogalināšanu!
— Grāfu arestēja šorīt, — Katrīna atbildēja.
— Arestēja? Kas to pavēlēja darīt? — hercogs de Gīzs iesaucās.
— Es! Vara vēl nebija sadalīta, un es pati parakstīju pavēli. Viņš varēja jebkurā brīdī izslīdēt mums no rokām. Viņu atveda uz Luvru pilnīgā slepenībā. Es lūdzu, dēls, nopratiniet viņu. — Nesagaidījusi atbildi, viņa parāva zvanu tik pat droši, cik droši to pirms divām stundām bija izdarījis hercogs de Gīzs.
Lotringas Fransuā sarauca pieri. Brieda nepatikšanas.
— Lai atved arestēto, — karaliene pavēlēja sulainim, kad tas aizgāja, iestājās dziļš klusums.
Karalis bija apjucis, Marija Stjuarte norūpējusies, hercogs neapmierināts. Tikai Katrīna bija mierīga un apņēmības pilna.
— Man šķiet, — hercogs de Gīzs iesāka, — ja grāfam de Mont- gomerijam būtu iemesls pazust, viņš to būtu jau izdarījis. Viņam bija pietiekami daudz laika — veselas divas nedēļas!..
Katrīna nepaspēja atbildēt, jo šajā brīdī ieveda Gabrielu.
Viņš bija oāls, taču mierīgs. Šorīt, pašā agrumā, četri bruņoti vīri ieradās pie viņa uz mājām. Viņš tiem sekoja bez mazākās pretošanās un, neizrādot nekādu uztraukumu, sāka gaidīt.
Kad Gabriels drošā solī ienāca zālē, karalis, ieraudzīdams šo tēva nejaušo slepkavu, pārvērtās sejā un aizsmakušā balsī sacīja:
— Runājiet, māmiņ, jums ir jārunā…
Katrīna nekavējās izmantot piedāvājumu. Tagad viņa sajuta savu svaru gan pār karali, gan pār ministru. Pavēloši un augstprātīgi paskatījusies uz Gabrielu, viņa paziņoja:
— Mēs vēlējāmies, lai jūs stātos viņa majestātes priekšā un atbildētu uz dažiem jautājumiem. Ja mēs jūs atzīsim par nevainīgu, jūs tiksiet atbrīvots, bet ja par vainīgu, jūs sodīs. Vai jūs esat gatavs atbildēt?
— Es esmu gatavs jūs klausīt, — Gabriels sacīja.
Šī cilvēka miers ne tikai nepārliecināja Katrīnu par to, ka viņš nav vainīgs, bet gan vēl stiprāk uzkurināja viņas niknumu. Viņa ienīda to ar visu savas mīlestības spēku, ko viņš reiz bija atraidījis.
Viņa turpināja apvainojošā tonī:
— Jūs apsūdz visneparastākie apstākļi — jūsu ilgā prombūtne no Parīzes, jūsu labprātīgā aiziešana no galma, jūsu parādīšanās liktenīgajā turnīrā un mīklainā uzvedība. Visbeidzot — jūsu daudzkārtējā atteikšanās mēroties ar karali spēkiem. Kā tas varēja gadīties, ka jūs, kas lieliski pārzināt kara mākslas turnīru noteikumus, neatsviedāt salauztā šķēpa atlūzu par spīti vispārpieņemtajiem noteikumiem? Ar ko lai izskaidro šo dīvaino aizmāršību? Atbildiet, ko jūs par visu to varat teikt?
— Neko, valdniec, — Gabriels sacīja.
— Neko? — viņa pārsteigta vaicāja.
— Patiešām neko.
— Kā? Tātad jūs man piekrītat? Jūs atzīstaties?
— Es neatzīstos un nekam nepiekrītu.
— Tad jūs noliedzat?
— Neko es nenoliedzu. Es klusēju.
Marijai Stjuartei izlauzās piekrišanas sauciens, karalis alkatīgi skatījās un klausījās šajā neparastajā pratināšanā, hercogs de Gīzs stāvēja kluss un nekustīgs.
Katrīna sāk runāt vēl indīgāk:
— Esiet uzmanīgs! Jums pašam būtu labāk, ja. jūs censtos sevi attaisnot vai kaut ko noliegt! Ņemiet vērā, de Monmoransī kungs apgalvo, ka viņam ir zināmi jūsu rēķini ar karali, par jūsu personīgo nepatiku pret viņu. Mēs varam to aicināt kā liecinieku!
— Bet de Monmoransī kungs nesacīja, ko tieši viņš ar to domāja?
— Neteica, bet katrā ziņā pateiks!
— Lai viņš saka, ja uzdrošināsies, — Gabriels mierīgi nosmēja.
— Bet jūs atsakāties paskaidrot?
— Atsakos.
— Kas būtu, ja mēs ar spīdzināšanu izdabūsim no jums atbildi?
— Nedomāju gan, valdnieci
— Jūs pats apdraudat savu dzīvību, es jūs brīdinu!
— Es to netaisos aizstāvēt, man tā nav vajadzīga.
— Jūs tā esat izlēmis? Un vairāk ne vārda?
— Ne vārda, — Gabriels nolieca galvu.
Šajā brīdī Marija Stjuarte, siltu jūtu vadīta pret apsūdzēto, iesaucās:
— Cik tas ir labi! Cik labi! Cik daudz pašcieņas ir šajā jaunajā cilvēkā un viņa klusēšanā! Viņš ir īsts bruņinieks! Viņš pat neatspēko apvainojumus! Ak, tāda klusēšana izsaka daudz vairāk nekā jebkura taisnošanās!
Katrīna apveltīja jauno karalieni ar bargu skatienu, bet tas Mariju neapturēja:
— Iespējams, ka es kļūdos… Bet es runāju to, ko domāju! Es nevaru savas jūtas noslēpt. Mana politika ir mana sirds! Tā man saka, ka grāfs de Montgomerijs nav spējīgs ar aukstu aprēķinu izdarīt tādu noziegumu, ka viņš ir bijis akls ierocis likteņa rokās, ka viņš neuzskata, ka būtu turams aizdomās un neuzskata par vajadzīgu pat taisnoties! Vai tad tā nav?
— Es jums esmu ļoti pateicīgs, — Gabrielam izlauzās, — jūs sacījāt taisnību!
— Es to zināju! — Marija iesaucās.
— Vai reiz beigsies šīs bērnišķības? — saniknotā Katrīna uzkliedza.
— Nē, valdniec! — Marija Stjuarte iesaucās. — Nē! Mēs jau esam bērnišķības beiguši, bet mēs, paldies Dievam, esam jauni, mums vēl viss priekšā. Vai nav tiesa, karali? — viņa graciozi pagriezās pret savu laulāto draugu.
Karalis neko neatbildēja un tikai ar lūpām pieskārās pie Marijas pastieptās rokas.
Beidzot Katrīnas mērs bija pilns. Līdz šim viņa karalī redzēja tikai dēlu, gandrīz vai bērnu. Vēl vairāk — viņa bija pārliecināta par hercoga de Gīza atbalstu. Jo pa visu šo laiku viņš nebija izteicis ne vārda. Tāpēc par atbildi uz Marijas uzdrošināšanos viņai izlauzās viss slēptais naids: