— Ak tā gan! Es runāju par taisnīgumu, bet par mani ņirgājas! Es pieprasu, un man uz to ir tiesības, Indriķa II slepkavu vismaz nopratināt, bet viņš tiek attaisnots un vēl uzlielīts! Labi! Ja jau ir nonācis tik tālu, es pati atklāti uzstāšos par grāfa de Montgomerija apsūdzētāju! Vai jūs savai mātei to neatteiksiet, karali? Lai nopratina konetablu, ja tas ir vajadzīgs! Lai sauc de Puatjē kundzi! Lai atklājas patiesība! Karaļa nodevīgā noslepkavošana visas tautas acu priekšā tiks atriebta!
Šīs kaismīgās runas laikā Gabriela lūpās bija redzams skumjš smīns.
Viņš atcerējās Nostradamusa horoskopa pēdējās rindas:
Ar laimi to apveltīs
un kapā novedīs mīla pret karali!
Nu, ko! Līdz šim pareģojums ir piepildījies, tas tā būs arī pēdējā punktā! Katrīna panāks, ka notiesās un sodīs ar nāvi to, ko viņa pati bija iemīlējusi, būdama karaļa laulāta draudzene. To Gabriels gaidīja un bija tam gatavs.
Bet Katrīna, nospriedusi, ka ir iets par tālu, aprāvās un laipni vērsās pie hercoga de Gīza:
— Kāpēc jūs neko nesakāt, hercog? Jūs taču man piekrītat, vai ne?
— Nē, valdniec, — hercogs lēni sacīja, — es nepiekrītu, tieši tāpēc es klusēju.
Katrīna draudīgi vaicāja:
— Kā? Arī jūs? Arī jūs esat pret mani?
— Jā, un man ir ļoti žēl, — hercogs de Gīzs teica. — Bet jūs taču redzējāt, kad runa bija par konetablu un hercogieni de Valantinuā, es biju ar jums pilnīgi vienisprātis…
— Jo jūsu domas sakrita ar manējām, — Katrīna noteica. — Tagad es to redzu, taču ir jau par vēlu!
— Kas attiecas uz grāfu de Montgomeriju, es nekādā ziņā nevaru jums piekrist. Manuprāt, nevar uzvelt vainu par nelaimes gadījumu galminiekam, kurš izceļas ar sevišķu drosmi un cildenumu. Tamlīdzīgs tiesas process viņam atnestu triumfu, bet viņa apsūdzētājiem — kaunu. Tāpēc, kā arī dažu citu apsvērumu dēļ, es uzskatu, ka vajadzētu atvainoties grāfam de Montgomerijam par neapdomīgo apcietināšanu un atbrīvot viņu. Tāds ir mans viedoklis.
— Lieliski! — Katrīna gandrīz aizrijās ļaunos smieklos. Viņa pagriezās pret karali:
— Te nu ir viedoklis! Vai tas gadījumā nesakrīt ar jūsējo, mans dēls?
Marijas Stjuartes atzinīgais smaids hercogam de Gīzam bija tik izteiksmīgs, ka karalim izgaisa šaubas.
— Māmiņ, man jāatzīst, ka es domāju tā kā tēvocis.
— Nodot tēva piemiņu! — Katrīna novaidējās.
— Nē, taisni otrādi, es to sargāju, — Fransuā II iebilda. — Vai tad uzreiz pēc ievainojuma tēvs nesacīja, ka Montgomerijs ir bez vainas? Un agonijas laikā viņš pat negrasījās no saviem vārdiem atsacīties. Atļaujiet man, viņa dēlam, paklausīt viņa gribai!
— Tātad jūs uzsākat valdīšanu ar nicību pret savas mātes svētāko vēlēšanos!
— Atļausiet jums atgādināt, — iejaucās hercogs de Gīzs, — jūs pati teicāt — vienota valdīšana!
— Bet es ar to domāju, ka ministra griba nebūs pārāka par karaļa gribu.
— Starp citu, kurš var vēl vairāk rūpēties pat karali, nekā viņa sieva? — Marija Stjuarte iejaucās. — Es ar tēvoci kopā jums iesaku —
ticiet godīgumam, nevis nodevībai, kad runa ir par tikumīgu un drosmīgu pavalstnieku, neapkaunojiet savas valdīšanas sākumu ar nelikumībām!
— Tas ir tas, ko jūs klausīsiet? — karaliene teica savam dēlam.
— Es klausīšu savai sirdsapziņai, — jaunais karalis atbildēja ar tādu pārliecību, kādu no viņa neviens nebija gaidījis.
— Vai tas ir jūsu pēdējais vārds, Fransuā? Sargieties! Ja jūs atsakiet savai mātei pirmajā reizē, kad viņa jums kaut ko lūdz un kad jūs parādāt pārāk lielu neatkarību, varat pārvaldīt valsti bez manis, ar jūsu uzticamajiem ministriem! Man vairs nav nekādas daļas ne par karali, ne par karaļvalsti, es jūs pametu! Padomājiet, labi padomājiet par to!
— Mēs rūgti apraudāsim tādu zaudējumu, taču pratīsim ar to samierināties! — Marija iečukstēja ausī karalim.
Tas, iemīlējies līdz ausīm, akli atkārtoja:
— Mēs rūgti apraudāsim tādu zaudējumu, taču pratīsm ar to samierināties.
— Labi gan! — karaliene Katrīna neatrada nekā cita ko teikt, bet pamājusi uz Gabriela pusi, viņa piebilda:
— Bet to es agri vai vēlu dabūšu rokā.
— Es to zinu, — jauneklis pieklājīgi atbildēja, domājot par savu horoskopu.
Katrīna vairs to nedzirdēja. Zvērojošām acīm viņa paskatījās uz jauno karaļu pāri, uz hercogu de Gīzu un, neko nesacījusi, izgāja.
XVI Gīzs un Kolinī
Pēc Katrīnas aiziešanas iestājās dziļš klusums. Jaunais karalis pats bija pārsteigts par savu uzdrošināšanos. Marija, baidīdamās par savu laimi, ar šausmām atcerējās karalienes pēdējo skatienu.
Tikai hercogs de Gīzs bija laimīgs, ka tik ātri ticis vaļā no patvaļīgās un bīstamās sabiedrotās.
Tad Gabriels, kurš bija visu uztraukumu cēlonis, ierunājās pirmais:
— Jūsu majestāte, es jums ārkārtīgi pateicos par augstsirdību pret nelaimīgo, no kura novērsušās pat debesis. Ticiet man — mana dzīvība nevienam vairs nav vajadzīga, ieskaitot mani pašu. Tik ļoti nav vajadzīga, ka es pat negribēju ar karalieni strīdēties…
— Jums nav taisnība, Gabriel, — hercogs de Gīzs iebilda, — visa jūsu dzīve bijusi slavenu darbu pilna pagātnē un tāda būs arī turpmāk. Jums piemīt mērķtiecība, kas nepieciešama katram, kas pūlas valsts labā, bet mūsu valsts darbiniekiem tieši tās pietrūkst.
Šiem vārdiem pievienojās Marijas Stjuartes maigā, mierinošā balstiņa:
— De Montgomerija kungs, jūs taču esat tik krietns un augstsirdīgs!
— Jūsu līdzšinējie nopelni man ļauj cerēt uz jums arī nākotnē, — secināja Fransuā II. — Es negribu, ka mēs lielo bēdu dēļ zaudētu tik lielisku dzimtenes aizstāvi, kurš ir gan uzticams, gan varonīgs.