Mēs aprobežosimies ar to, ka informēsim jūs par mūsu plāniem un pārmaiņām. Sekot mums vai palikt malā — tā ir jūsu paša darīšana. Jums darīs zināmu, vai nu ar vēstuli vai ziņnesi, kad un kādam nolūkam mēs jūs aicinām. Jūs tad rīkosieties, kā pats uzskatīsiet par pareizu. Tā izlēma arī kustības vadītāji. Es domāju, ka tādus noteikumus jūs varat pieņemt.
— Es pieņemu tos un pateicos jums, — Gabriels teica, un viņi šķīrās.
XVII
Nodevēji un ziņotāji
Bija pagājis laiks. Mūsu stāsta varoņu dzīvē, tāpat kā visas Francijas dzīvē, nekas būtisks nebija mainījies. Tomēr brieda nopietnas nepatikšanas.
Tātad, 1560. gada 25. februāra vakarā de Bragelona kungs, slepenpolicijas priekšnieks, nevērīgi atlaidies krēslā, klausījās sekretāra, vārdā Arpions, ziņojumu.
„Šodien pazīstamais zaglis Zils Rozs aizturēts pils lielajā zālē brīdī, kad viņš Svētās kapelas kanoniķim pūlējās nogriezt zelta ķēdi…"
— Svētās kapelas kanoniķis! Jūs tikai padomājiet! — de Bragelona kungs iesaucās.
— Kādas šausmas! — Arpions piebalsoja.
— Bet kāda veiklība, — policijas priekšnieks turpināja. — Kāda veiklība! Jo kanoniķis pats nav ar pliku roku ņemams. Vēlāk es jums, Arpiona kungs, izstāstīšu, kā mēs ar viņu tiksim galā. Tālāk.
Arpions turpināja:
„Pilnvarotie pārstāvji no Sorbonnas bija ieradušies pie princeses Kon- dē ar ieteikumu neēst gaļu lielā gavēņa laikā. Tos sagaidīja de Sešelema kungs, kurš tos uzņēma ar lielu izsmieklu un paziņoja, ka tie viņam vajadzīgi kā kaķim brilles."
— Bet tas gan jau ir nopietnāk, — policijas priekšnieks piecēlās no krēsla. — Atteikties no gavēņa un apvainot Sorbonnas universitātes kungus! Tas jums būs liels pārkāpums, Kondē kundze, kad mēs sāksim norēķināties. Arpion, vai tas ir viss?
— Šodien, jā. Bet jūsu gaišība vēl nepateica, ko darīt ar Zilu Rozu.
— Paņemiet no cietuma vēl pāris veiklu zagļu, un lai tie kopā ar viņu dodas uz Bluā. Tur paredzēti lieli svētki, varbūt viņiem izdosies iepriecināt karali ar saviem trikiem.
— Bet ja viņi pa īstam kaut ko nozags?
— Tad viņus pakārs!
Šajā brīdī ieradās vārtu sargs un paziņoja:
— Viņa augstība Lielais ticības inkvizītors!
Arpions nemaz negaidīja, kad viņam liks aiziet. Viņš paklanījās un prom bija. Ienācējs bija patiešām svarīga un arī briesmīga persona.
Sorbonas doktora parastajam nosaukumam un Nuajonas kanoniķa vārdam šis cilvēks bija pievienojis titulu — Lielais visas Francijas ticības jautājumu inkvizītors. Lai viņa vārds būtu tik pat izteiksmīgs cik tituls, viņš sevi lika saukt par Demošaresu, kaut gan viņa īstais vārds bija vienkārši Antuāns de Mušī*.
Antuāns de Mušī, arī Demošaress (miris 1574. gadā) bija ticības mācības profesors Sorbonnā (Parīzes universitātē). Ar slepeno aģentu palīdzību izsekoja un vajāja protestantus, par ko saņēma Lielā Francijas ticības inkvizitora titulu. Kopš tā laikā spiegus sāka tautā saukt par mušāriem.
— Nu kā, policijas priekšnieka kungs? — Lielais inkvizītors vaicāja.
— Nu kā, Lielā inkvizītora kungs? — policijas priekšnieks atsaucās.
— Kas jauns Parīzē?
— Es tieši jums to pašu gribēju vaicāt.
— Tas nozīmē, ka nekā jauna nav, — Demošaress smagi nopūtās. — Grūti laiki pienākuši! Nekā nav — ne sazvērestību, ne atentātu mēģinājumu. Bet tie hugenoti — tie ir vienkārši nožēlojami zaķpastalas. Jūsu amats sāk kļūt sekls, de Bragelona kungs!
— Nu nē! Valdības mainās, bet policija paliek.
— Un tomēr, spriediet pats, — de Mušī kungs iebilda, — ko tad mēs panācām bruņota uzbrukuma rezultāta šiem protestantiem Marē ielā? Mēs taču bijām pārliecināti, ka viņi Lieldienu jēra vietā ēd šķiņķi. Tā vismaz izrietēja no jūsu ziņojuma. Bet galu galā mēs atradām vienu pašu nelaimīgu pildīto tītaru! Vai tas dara godu jūsu iestādei?
— Visādi gadās, — atteica aizskartais de Bragelons. — Jums Truļjā- ra lietā nemaz nepaveicās vairāk Mobēra laukumā. Jūs taču gribējāt pierādīt, ka Truljārs pēc šausmīgās orģijas abas savas meitas ir atdevis saviem ticības brāļiem apkaunošanai, bet jūsu liecinieki, - kuriem mēs tik labi samaksājām, ai, ai, ai, noliedza visu un pataisīja jūs par meli!
— Nodevēji! — de Mušī nočukstēja.
— Tīrā neveiksme, Lielā inkvizītora kungs, tīrā neveiksme! — de Bragelona kungs neslēpa savu apmierinājumu.
— Taču tas viss gadījās vienīgi jūsu vainas dēļ! — Demošaress izmeta.
— Kā jūs sacījāt? Manas vainas dēļ? — pārsteigtais policijas priekšnieks pārjautāja.
— Neapšaubāmi! Jūs pārāk daudz uzmanības pievēršat ziņotājiem. Kas mums daļas gar viņu meliem un atrunām? Vajadzēja turpināt tā, it kā nekas nebūtu noticis, un beigās apsūdzēt tos mežoņus!
— Kā? Bez pierādījumiem?
— Nu protams! Apsūdzēt un notiesāt!
— Bez nozieguma sastāva?
— Protams! Notiesāt un visus pakārt!
— Bez tiesas?
— Padomā tik, bez tiesas! Jums katrā ziņā vajadzīga tiesa, noziegums, pierādījumi! Tad ta liels nopelns — pakārt to, kas ir jāpakar.
— Bet tas taču izsauks naida vētru!
— Tieši šos vārdus es no jums gaidīju! — Demošaress priecīgi iesaucās. — Tieši te slēpjas manas sistēmas būtība. Atcerieties, cienītais kungs — lai pļautu noziegumus, tie vispirms ir jāiesēj. Vajāšanās ir milzu spēks!
— Man šķiet, — policijas priekšnieks piezīmēja, — ka kopš pašreizējās valdīšanas sākuma mēs to vien esam darījuši, kā nodarbojušies ar visvisādām vajāšanām. Ja gribētu, visa šī godājamā publika sen jau varēja būt sašutusi!