— Vai tiešām? Kāpēc gan? — Lielais inkvizītors ironiski vaicāja.
— Jūs tikai parēķiniet, cik kratīšanu, uzbrukumu un zādzību katru dienu ir bijis nevainīgu hugenotu mājās?
— Ak, es to visu zinu, tas ir tīrais nieks! — Demošaress nosmējās. — Papriecājieties, ar kādu stoisku pacietību viņi panes visas nepatikšanas.
— Bet tas, ka Ans Dibūrs, kanclera māsasdēls, pirms diviem mēnešiem tika sadedzināts Grēva laukumā, tas arī neko nenozīmē?
— Neko sevišķu. Un pie kā tad tas nāvessods noveda? Nogalināja vienu tiesnesi, novāca prezidentu Mināru*, sarīkoja kaut kādu, atļausiet sacīt, sazvērestību, no kuras ne smakas nav palicis. Vai tādēļ bija jāceļ tik liels troksnis!
— Bet pēdējā pavēle! — de Bragelona kungs vaicāja. — Tā taču ir vērsta ne tikai pret hugenotiem, bet arī pret visu Francijas augstmaņu kārtu!
— Vai jūs runājat par pensiju atcelšanu?
— Nē, taču! Par to, ka jebkura ranga lūdzējiem pavēlēts atstāt pili divdesmit četros nulle nulle, citādi tos pakārs. Ziniet ko, kad ar cilpu draud gan augstmaņiem, gan prastajiem ļaudīm, tas ir par daudz. Būs dumpis!
Antuāns Minārs (1505-1559) — Parīzes parlamenta tiesas priekšsēdētājs, protestantu nikns pretnieks. Tika nogalināts ar pistoles šāvienu naktī, ejot ārā no parlamenta ēkas.
— Jā, tā ir diezgan barga pavēle, — Demošaress pašapmierināti pasmaidīja. — Padomājiet, pirms gadiem piecdesmit tāda pavēle būtu satracinājusi visas valsts muižniecību, bet tagad, pats redzat, patrokšņoja, patrokšņoja, taču neko neuzsāka. Neviens pats nav pakustējies!
— Te nu gan jūs maldāties, — de Bragelons klusāk piebilda. — Ja Parīzē nekustas, tad provincē jau sāk iešūpoties.
De Mušī atdzīvojās:
— Vai ir kādas ziņas?
— Vēl ne, bet es kuru katru brīdi gaidu tās.
— No kurienes?
— No Luāras.
— Jums tur ir savi cilvēki?
— Tikai viens, taču pamatīgs.
— Viens! Tas nav droši!
— Labāk turēt vienu un labi maksāt viņam, nekā algot divdesmit cietpaurainus dienaszagļus.
— Kās jums par viņu galvoja?
— Viņa galva ir daudz ko vērta, un viņa bijušie nopelni runā labāk par jebko citu.
— Tomēr tas ir riskanti, — Demošaress noteica.
Arpions, kurš tikko bija ienācis, piegāja pie sava priekšnieka un kaut ko viņam iečukstēja ausī.
De Bragelons iegavilējās:
— Viņš ir klāt! Arpion, vediet Linjēru nekavējoties šurp!
Arpions paklanījās un izgāja.
— Es par šo pašu Linjēru jums sacīju, — Bragelons apmierināts berzēja rokas. — Jūs tūlīt dzirdēsiet! Viņš ir tikko ieradies no Nantes. Mēs ar jums viens no otra neko neslēpjam, es būšu priecīgs jums apliecināt, ka mana metode ir labāka par visām citām.
Arpions ielaida Linjēra kungu.
Tas bija mazs, padumjš vīrelis, kuru mēs jau redzējām Mobēra laukumā, kad vienā no tā namiem notika protestantu sanāksme. Tas bija tas pats, kas kratīja republikāņu medaļu un runāja par aizlauztajām lilijām un gāztiem monarhiem.
XVIII
Spiegs
Linjērs, ienācis kabinetā, uzmeta aukstu un neuzticības pilnu skatienu Demošaresam, pēc tam paklanījās de Bragelona kungam un sastinga, gaidīdams jautājumus.
— Priecājos jūs redzēt, Linjēra kungs, de Bragelona kungs teica. — Lielā inkvizitora klātbūtnē jūs varat runāt bez bailēm.
— O, protams! — Linjērs iesaucās. — Ja es būtu zinājis, ka stāvu cienījamā Demošaresa kunga priekšā, es nebūtu vilcinājies ne mirkli.
Spiega smalkais kompliments patika de Mušī kungam. Viņš atzinīgi pamāja ar galvu un teica:
— Lieliski!
— Stāstiet, Linjēra kungs! Un drīzāk! — policijas priekšnieks pavēlēja.
— Vai tad jūs vēl nezināt, kas notika protestantu priekšpēdējā sanāksmē Laferžē? — Linjērs piesardzīgi pavaicāja.
— Es gan šo to dzirdēju, taču nezinu sīkumus, — Demošaress atbildēja.
— Tad, ja atļausiet, es pāris vārdos izklāstīšu to, ko man izdevās uzzināt par pēdējo dienu svarīgākajiem notikumiem.
De Bragelona kungs piekrītoši pamāja. Šī mazā neparedzētā kavēšanās mazliel traucēja viņa nepacietībai, bet tajā pašā laikā ļāva paspīdēt Lielā inkvizītora priekšā ar sava aģenta retajām īpašībām un izcilo daiļrunību.
Linjērs, saprotot, ka tiek savdabīgi eksaminēts, centās būt uzdevuma augstumos un patiešām runāja lieliski. Viņš sacīja:
— Pirmā sapulce, kas notika Laferžē, nebija īpaši svarīga. Pa lielākai daļai runāja tīros niekus. Kad es piedāvāju gāzt viņa majestāti un ieviest konstitūciju pēc Šveices kantonu parauga, man atbildēja ar apvainojošām lamām.
Vienīgais, līdz kam nonāca — nolēma griezties pie karaļa ar lūgumu pārtraukt protestantu vajāšanu, atcelt no amatiem Gīzus, par ministriem iecelt prinčus un nekavējoties sasaukt Ģenerālos štatus! Parasta petīcija — niecīgs rezultāts!
Tad sāka izvēlēties vadītājus! Kamēr runa bija par otršķirīgiem priekšniekiem atsevišķos novados, viss gāja gludi. Grūtības radās tikai tad, kad vajadzēja izvēlēties visas sazvērestības vadītāju.
Koliņī kungs un princis Kondē bija likuši pateikt, ka atsakās no šī bīstamā goda, ko tiem piedāvāja. Pēc viņu domām, labāk šajā postenī iederētos kāds mazāk pazīstams hugenots. Tad, redziet, visam pasākumam būtu vieglāk piešķirt tautas kustības raksturu! Labs iemesls muļķiem! Bet tiem ar to pietika, un pēc ilgas pretošanās beidzot apstiprināja Larenodī.
— Larenodī! — Demošaress iesaucās. — Viņš patiešām ir viens no ievērojamākajiem šo mežoņu barvežiem! Es viņu pazīstu, viņš ir stiprs un uzņēmīgs cilvēks.
— Tieši viņš arī būs Katilīna*!