— Nu, nu, jūs mazliet pārspīlējat! — de Bragelons nosmējās.
— Redzēsiet, kā es pārspīlēju, — spiegs atteica. — Pāriesim pie otras sanāksmes, kas notika Nantē piektajā februārī.
— Ahā! — Demošaress ar Bragelonu vienlaicīgi iesaucās un ar alkatīgu interesi pievirzījās Linjēram tuvāk.
— Šoreiz ar runām vien neaprobežojās, — Linjērs ar svarīgu sejas izteiksmi paziņoja. — Klausieties! Bet varbūt sīkumus izlaidīsim un uzreiz pāriesim pie slēdziena?
Nekrietnais vīrelis gribēja ilgāk paturēt šo divu augsto kungu uzmanību un tīšām vilcinājās.
— Faktus, faktus! — nepacietīgi iesaucās policijas priekšnieks.
— Lūk! Pēc vairākām mazvērtīgām runām vārdu lūdza Larenodī un teica sekojošo:
Katilīna — Senās Romas sabiedriskais darbinieks, kas 63. g.p.m.ē. organizēja sazvērestību ar mērķi sagrābt varu. Gāja bojā cīņā pret konsula armiju 62. g.p.m.ē.
«Pagājušajā gadā, kad Skotijas karaliene pavēlēja nodot tiesai garīdzniekus Stērlingā, visi draudzes locekļi devās tiem līdzi uz šo pilsētu. Neraugoties uz to, ka viņi bija pilnīgi neapbruņoti, viņu draudīgais gājiens nobiedēja valdnieci, un viņa tiesu atcēla. Es piedāvāju to pašu darīt Francijā! Lai visi ticīgie dodas uz Bluā, kur atrodas karalis, un nodod viņam petīciju ar lūgumu atcelt vajāšanas pavēli un atļaut ticības brīvību…"
— Mūžīgi viens un tas pats! — Demošaress bija vīlies. — Goddevīgi, padevīgi — man jau nelabi metas! Petīcija, iebildumi… Tās ir tās šausminošās ziņas, ko jūs mums solījāt, Linjēra kungs?
— Pagaidiet, pagaidiet, — Linjērs atteica. — Jūs paši saprotat, ka šie Larenodī nevainīgie ieteikumi mani satrieca ne mazāk, bet varbūt pat vēl vairāk nekā jūs. „Ko var panākt ar tik niecīgām idejām?" — es viņam vaicāju. Pārējie ķeceri runāja tādā pašā stilā. Tad Larenodī nonāca ekstāzē, atklāja savas kārtis un izskaidroja hugenotiem, cik viltīgs plāns slēpjas zem šķietami miermīlīgajiem ierosinājumiem.
— Paskatīsimies, kas tas ir par plānu, — Demošaress teica tāda cilvēka tonī, kurš pieradis ne par ko nebrīnīties.
— Uzskatu, ka tas ir tā vērts, lai šo plānu izjauktu! — Linjērs teica. — Nožēlojamu neapbruņotu lūdzēju pūlis novērsīs karaļa uzmanību, bet pa to laiku pieci simti jātnieku un tūkstotis kājinieku — visi ievērojami ķeceri — trīsdesmit labāko komandieru vadībā no visām pusēm ieņems Bluā ceļus, iedrāzīsies pilsētā, nolaupīs karali, karaļa māti un hercogu de Gīzu, nodos tos tiesai, bet vara pāries prinču rokās, lai tie varētu piedāvāt Ģenerālajiem štatiem noteikt piemērotu pārvaldes formu… Te nu jums būs sazvērestība, kungi! Ko jūs par to teiksiet?
Viņš triumfēdams apstājās.
Lielais inkvizitors un policijas priekšnieks satraukti saskatījās.
Beidzot Demošaress iesaucās:
— Tas ir vareni! Viss, ko tie nabaga ķeceri ir izdomājuši darīt, vērsīsies pret viņiem pašiem. Viņi iekritīs bedrē, ko izrakuši citam. Varu saderēt, kardināls būs sajūsmā! Daudz gan viņš dotu, lai ar vienu cirtienu pieveiktu visus savus ienaidniekus uzreiz.
— Lai Dievs dod viņam viņa sapņa piepildījumu! — de Bragelona kungs vēlēja.
Linjērs viņa acīs pamazām kļuva par godājamu cilvēku, vērtīgu un vienkārši neaizvietojamu. De Bragelons viņam teica:
— Jūs, marķīza kungs (jo šis nelietis patiešām bija marķīzs), esat dzimtenei un mūsu valdniekam izdarījis ārkārtīgi lielu pakalpojumu. Jūs tiksiet pienācīgi atalgots, varat neuztraukties!
— O, jā, — Demošaress apstiprināja, — jūs esat pelnījis lielo sveci un manu visdziļāko cieņu. Arī jūs, de Bragelona kungs, pieņemiet manus apsveikumu — jūs protat izvēlēties darbam cilvēkus! Ak, de Linjēra kungs, jūs patiešām varat paļauties uz manu vislielāko labvēlību!
— Cik patīkami saņemt tik lielu balvu par tik mazu pakalpojumu! — Linjērs kautrīgi palocījās.
— Jūs taču zināt, ka nepateicība mums nav raksturīga, — policijas priekšnieks teica. — Bet jūs vēl nepateicāt visu. Kur notiks pulcēšanās? Un kad tas būs?
— Pulcēšanās nolikta uz piecpadsmito martu Bluā.
— Piecpadsmito martu! Atlicis mazāk par divdesmit dienām! Bet kardināls tieši ir Bluā! Mūsu rīcībā ir divas dienas, lai brīdinātu un saņemtu no viņa nepieciešamos norādījumus. Cik liela atbildība!
— Bet kāds triumfs! — Demošaress piebilda.
— Bet vai jums, dārgais Linjēra kungs, nav zināmi vadoņu vārdi? — policijas priekšnieks vaicāja.
— Viss ir pierakstīts, — Linjērs teica.
— Jūs esat unikāls cilvēks! — Demošaress bija sajūsmā. — Tādi ļaudis samierina mani ar visu cilvēci!
Linjērs atrāva kamzoļa oderes stūri, sadabūja tur mazu papīrīti, atlocīja to un skaidri sāka lasīt:
„Vietu nosaukumi un vadītāji:
Kastelno de Šaloss — Gaskona
Dimenils — Perigora
Kokvils — Pikardija
Deferjērs-Maliņī — Ildefransa un Šampaņa
Šatovjē — Provansa…"
Un tā tālāk. Jūs izlasīsiet šo sarakstu brīvākā brīdī, — Linjērs sacīja, sniegdams policijas priekšniekam nodevības cenrādi.
— Bet tas taču ir iepriekš apdomāts pilsoņu karš! — de Bragelons bija sašutis.
Linjērs piebilda:
— Un ņemiet vērā, ka tajā laikā, kad viņu bandas ies uz Bluā, citi barveži katrā provincē centīsies apspiest jebkuru uzstāšanos par labu Gī- ziem.
Demošaress ļaunā priekā berzēja rokas:
— Tas ir vareni! Mēs tos visus noķersim vienā tīklā… Kāpēc jums, de Bragelona kungs, ir tik apjucis izskats?
— Spriediet pats, laika mums nav daudz, — policijas priekšnieks sāka uztraukties. — Nē, mans dārgais Linjēr, man nemaz negribas jums kaut ko pārmest, taču jūs varējāt mani ātrāk brīdināt!
— Kā es to varēju? Larenodī man sadeva veselu kaudzi uzdevumu, kas bija jāizdara pa ceļam no Nantes līdz Parīzei. Ja es tos nebūtu izpildījis, es būtu izsaucis aizdomas.