— Viss ir pareizi! — de Bragelons piekrita. — Vispār nav ko runāt par to, kas bijis, parunāsim labāk par to, kas vēl jādara. Vai par princi Kondē jums nekas nav sakāms? Vai viņš vairs neuzturas Nantē?
— Bija. Bet pirms lēmuma pieņemšanas viņš gribēja satikt Šodjē un angļu sūtni. It kā tāpēc viņš atbrauca uz Parīzi kopā ar Larenodī.
— Viņš brauc uz Parīzi? Un Larenodī arī?
— Protams. Viņi droši vien ir jau klāt…
— Un kur tie apmetušies?
— To gan es nezinu. Es vaicāju, kur varēšu viņu satikt, ja būs vajadzība, bet saņēmu pavisam nekonkrētu atbildi.
— Žēl, nav ko teikt! — Bragelons bija noskumis.
Šajā brīdī ar noslēpumainu izteiksmi sejā kabinetā atkal ienāca Arpions.
— Kas tur vēl ir, Arpion? — de Bragelons sadusmojās. — Jūs taču zināt, sasodīts, ka mums ir svarīgas darīšanas!
— Es neuzdrošinātos ienākt, ja nebūtu bijusi otra, ne mazāk svarīga lieta!
— Runājiet, tikai ātrāk! Te visi ir savējie.
— Kāds cilvēks, vārdā Pjērs Dezavenāls… — Arpions sāka.
Bet visi trīs — de Bragelons, Demošaress un Linjērs, vienā balsī iesaucās:
— Pjērs Dezavenāls?!
— Tas pats advokāts no Marmuzē ielas, pie kura mēdz apmesties iebraucēji protestanti, — Demošaress piebilda.
— Un kura māju es jau sen novēroju! — de Bragelons iestarpināja. — Taču šis advokātelis ir piesardzīgs un vienmēr ir pratis izlocīties. Ko viņš grib, Arpion?
— Viņš grib nekavējoties jūs satikt. Viņš izskatās nobijies.
— Hm! Ko tas var zināt? — nevērīgi izmeta godkārīgais Linjērs. — Viņš taču ir godīgs cilvēks!
— Jāpārliecinās, jāpārliecinās, — Lielais inkvizitors novilka.
— Arpion, — de Bragelons pavēlēja, — ielaidiet šo cilvēku.
— Tūlīt, jūsu augstība, — Arpions atsaucās.
— Lūdzu atvainojiet, dārgais marķīz, — de Bragelons sacīja Linjē- ram, — Dezavenāls jūs pazīst un nav nekādas vajadzības, lai viņš zinātu par mūsu attiecībām. Izdariet man pakalpojumu, ieejiet uz laiciņu Ar- piona istabā. Kad mēs būsim beiguši, es jūs pasaukšu. Bet jūs, Lielā inkvizitora kungs, es lūgšu palikt. Jūsu klātbūtne būs vērtīga.
— Labi, es palikšu, — Demošaress apmierināts pamāja ar galvu.
— Starp citu, ņemiet vērā, — Linjērs sacīja, — no tā Dezavenāla jums liela labuma nebūs. Aunapiere! Godīga, iebaidīta dvēselīte! Viņš nav neko vērts.
— Paskatīsimies… Bet jūs ejiet, ejiet, dārgais Linjēr!
Tikko Linjērs bija aiz durvīm, istabā ienāca bāls, drebošs cilvēks.
Tas bija advokāts Pjērs Dezavenāls, kuru mēs jau redzējām tajā pašā slepenajā sanāksmē Mobēra laukuma namā. Mēs atceramies, cik lieli panākumi bija viņa varonīgi piesardzīgajai runai.
XIX Ziņotājs
Dezavenāls gandrīz līdz zemei palocījās Demošaresam un de Bra- gelonam. Tad viņš trīcošā balsī jautāja:
— Ja es nemaldos, policijas priekšnieka kungs?
— Kā arī Lielā ticības inkvizitora kungs, — de Bragelons piebilda, norādīdams uz de Mušī.
Dezavenāls nobālēja vēl vairāk.
— Augstais Dievs, — viņš iesaucās, — kungi, jūsu priekšā stāv liels grēcinieks! Vai es varu cerēt uz apžēlošanu? Vai godīga atzīšanās mazinās manu vainu?
De Bragelona kungs uzreiz saprata, ar ko tam ir darīšana.
— Ar atzīšanos vien ir par maz, — viņš bargi teica, — grēki ir jāizpērk arī!
— Es darīšu visu, ko spēju, jūsu gaišība!
— Izdariet mums kādu pakalpojumu vai arī paziņojiet kaut ko vērtīgu…
— Es pacentīšos… paziņot… — advokāts nomākts sacīja.
— Tas būs diezgan grūti, jo mēs paši zinām visu, — de Bragelons nevērīgi piebilda.
— Kā? Ko jūs zināt?
— Visu! Man jūs jābrīdina, jūsu situācijā nevar būt drošs, ka novēlota nožēla glābs jūsu galvu.
— Galvu! Ak Dievs! Bet ja es pats atnācu…
— Par vēlu! — de Bragelons bija nepiekāpīgs. — Viss, ko jūs mums varat pateikt, mums jau ir zināms.
— Pilnīgi iespējams, bet tad lūdzu pasakiet, kas tieši jums jau ir zināms?
Atskanēja Demošaresa dimdošā balss:
— Pirmkārt jau tas, ka jūs esat viens no nolādētajiem ķeceriem.
— Diemžēl, tā ir taisnība! — Dezavenāls noņurdēja. — Es pieņēmu to ticību, taču pats nesaprotu, kāpēc. Bet es atteikšos no tās, ja jūs mani apžēlosiet!
Demošaress turpināja:
— Tas vēl nav viss. Jūs pie sevis slēpjat hugenotus!
— Bet vēl jau neviens nav atrasts! — advokāts teica.
— Protams, — de Bragelons iejaucās, — tāpēc ka jūsu mājās ir kāda slēptuve, pazemes telpa vai vienkārši slepena izeja uz ielu. Bet vienā jaukā dienā mēs nojauksim jūsu māju līdz pamatiem un jūsu slēptuves atradīsim.
— Es jums pats visu parādīšu. Es patiešām dažreiz uzņēmu pie sevis tos sasodītos protestantus. Viņi labi maksā, bet ar tiesas procesiem neko nevar nopelnīt. Taču tas vairs neturpināsies, es jums apsolu!
— Bez tam, — Demošaress turpināja, — jūs vairākkārt esat uzstājies protestantu saietos.
— Tikai kā advokāts, — Dezavenāls žēli ievaidējās. — Bez tam es vienmēr esmu aicinājis uz mērenību. Tas jums būtu jāzin, ja jau jūs zināt visu.
Beidzot, pacēlis acis uz velnišķīgajiem sarunu biedriem, viņš noteica:
— Bet tajā pašā laikā es piezīmēšu, ka jūs nebūt nezināt visu…
— Jūs maldāties, — policijas priekšnieks sacīja, — un mēs tūlīt to pierādīsim!
Demošaress gribēja viņu aizkavēt, bet tas iebilda:
— Es jūs saprotu, Lielā inkvizitora kungs, bet kāpēc lai mēs slēptu savas kārtis? Viņš taču vienalga tik drīz netiks no šejienes laukā!
— Kā? Es netikšu laukā? — Pjērs Dezavenāls bija satriekts.
— Vai tik jūs nedomājat, — de Bragelons viņam mierīgi paskaidroja, — ka pēc uzturēšanās šeit, kad jūs šo to būsiet izošņājis par mūsu lietām, jūs steigsieties atpakaļ pie saviem draugiem? Tā nu gan nebūs, kopš šī brīža jūs esat apcietināts.