— Apcietināts?! — Dezavenāls atkārtoja.
Vispirms viņš bija pilnīgi sašauts, bet padomājis viņš samierinājās ar savu likteni. Viņa nelietībā slēpās patiess izmisums.
— Nu, varbūt tā patiešām būs labāk, — Dezavenāls paklausīgi noteica. — Te es būšu drošībā vairāk nekā savā mājās. Ja reiz jūs mani, policijas priekšnieka kungs, te paturat, esiet tik laipns, varbūt jūs atbildēsiet uz maniem pāris jautājumiem. Mani tomēr nepamet doma, ka es spēšu apliecināt savu labo gribu ar kādu pienācīgu atmaskojumu.
— Šaubos gan… — de Bragelons noburkšķēja.
— Vai jūs zināt, jūsu augstība, par hugenotu pēdējo sanāksmi?
— Jūs runājat par Nanti?
— Ak, to jūs jau zināt! Labi… Kas tad tur notika?
— Jūs domājat to nelaimīgo sazvērestību?
— Jā, tā sazvērestība…
— … nozīmē to, ka jānolaupa karalis, brāļi de Gīzi jānomaina ar Burbonu prinčiem, jāsasauc Ģenerālie štati un tā tālāk. Tā ir veca dziesma, dārgais Dezavenāla kungs, un tā jau velkas no 5. februāra.
— Bet sazvērnieki domā, ka viss tiek glabāts slepenībā! — advokāts iesaucās. — Viņi ir pagalam! Un es arī! Jūs, protams, vadoņus arī zināt?
— Lūk, Šajā sarakstā tie visi ir…
— Mīļais Dievs! Cik gan policija ir veikla, cik sazvērnieki ir neprātīgi! — advokāts atkal sāka vaidēt. — Vai tiešām man neko neizdosies pateikt? Par prini Kondē un Larenodī?.. Vai jūs zināt, kur tie ir?
— Parīzē.
— Šausmas! Vēl vienu vārdu, es lūdzu, kur tieši Parīzē?
De Bragelona kungs neatbildēja uzreiz un ar acīm ieurbās Dezavenāla sejā.
Tas, ar pūlēm elpodams, atkārtoja jautājumu:
— Vai jūs zināt, kur tieši atrodas princis Kondē un Larenodī?
— Mēs tos atradīsim bez grūtībām.
— Bet jūs viņus vēl neesat atraduši! — Dezavenāls gavilēja. — Paldies Dievam! Es vēl varēšu nopelnīt piedošanu! Es, vienīgi es zinu, kur viņi ir, jūsu augstība!
Demošaresa acīs iemirdzējās alkatība, bet polcijas priekšnieks šķita vienaldzīgs.
— Kur tie ir? — viņš jautāja.
— Pie manis, kungi, pie manis, — advokāts lepni paziņoja.
— Es to zināju, — de Bragelons mierīgi teica.
— Kā tā zinājāt? — Dezavenāls nobālēja.
— Protams! Es tikai gribēju jūs pārbaudīt. Bet nu es esmu apmierināts ar jums. Tomēr jūsu stāvoklis ir visai nopietns, jūs taču devāt pajumti tik rūdītiem noziedzniekiem!
— Jūs esat tāds pats noziedznieks kā visi, — Demošaress pamācoši noteica.
— Ak, nerunājiet tā, jūsu augstība, — Dezavenāls ievaidējās. — Kad princis Kondē un Larenodī kungs ieradās pie manis nedēļas sākumā, es zināju, ka man ir darīšana ar protestantiem, bet nezināju, ka ar sazvērniekiem. Sazvērestības un sazvērnieki man ir pretīgi. Toreiz viņi man neko neteica, bet kad es uzzināju par viņu baismīgajiem plāniem, es vairs nevarēju ne gulēt, ne ēst. Bet ja kādu nakti izdodas aizmigt, tad sapņos rādās tribunāli, ešafoti un bendes… Es mostos aukstiem sviedriem nosvīdis un sāku zīlēt, kas gan ar mani var notikt.
— Kas ar jums var notik? — de Dezavenāla kungs pārvaicāja. — Pirmkārt, cietums…
— Pēc tam spīdzināšana, — Demošaress turpināja.
— Bet tad varbūt arī karātavas, — policijas priekšnieks runāja tālāk.
— Vai sārts, — Lielais inkvizitors pieļāva iespēju.
— Nav izslēgta saraustīšana četros gabalos, — lielāka efekta dēļ piebilda de Bragelona kungs.
— Cietums! Spīdzināšana! Karātavas! Saraustīšana!.. — Dezavenāla kungs pa brīdim iesaucās tādā balsī, it kā jau sāktu ciest viņam piesolītās mokas.
— Bet kā gan ne? Jūs esat advokāts, jūs taču likumus zināt! — de Bragelons teica.
— Es zinu! — Dezavenāls iekaucās. — Tāpēc jau es pie jums, policijas priekšnieka kungs, atnācu.
— Jau labāk, — tas atbildēja. — Un lai gan no jūsu atzīšanās lielas jēgas nav, mēs jūsu labo gribu ņemsim vērā.
Viņš par kaut ko pakonsultējās ar de Mušī, kurš, cik varēja spriest, piekrita kādam viņa piedāvājumam.
— Bet es lūgšu jums tikai vienu, — Dezavenāls lūdza, — nenododiet mani maniem… bijušajiem… sabiedrotajiem… Ja viņi varēja nošaut prezidentu Mināru, ar mani var izspēlēt to pašu joku.
— Mēs glabāsim jūsu noslēpumu, — de Bragelons apsolīja.
— Jūs mani turēsiet cietumā? — advokāts žēli vaicāja.
— Nē, jūs varat atgriezties mājās.
— Mājās? Ahā… saprotu… jūs arestēsiet manus īrniekus!
— Nekādā ziņā. Viņi būs brīvībā, tāpat kā jūs.
— Pat tā? — Dezavenāls bija apmulsis.
— Klausieties uzmanīgi un iegaumējiet labi, ko es teikšu, — de Bragelons bargi ierunājās. — Jūs tagad iesiet mājās, lai neradītu liekas aizdomas, un ne vārda nesacīsiet saviem īrniekiem ne par savām bailēm, ne viņu noslēpumiem. Izturieties tā, it kā savu mūžu pie mums jūs nebūtu bijis. Vai jūs sapratāt? Nekam nepretojieties, ne par ko nebrīnieties. Dariet tā.
— Tas nebūs grūti, — Dezavenāls sacīja.
— Ja mums būs vajadzīgas papildus ziņas, — de Bragelons piebilda, — mēs pie jums aizsūtīsim kādu vai arī uzaicināsim jūs šurp. Ja pārmeklēs jūsu māju, jums būs mums jāpalīdz.
— Ja reiz esmu sācis, novedīšu lietu līdz galam, — Dezavenāls nopūtās.
— Lieliski! Un pēdējais. Ja turpmākajā notikumu gaitā noskaidrosies, ka jūs patiešām esat precīzi pildījis mūsu norādījumus, jūs pasaudzēs. Pretējā gadījumā jūs ķers smags un drīzs sods.
— Jūs sadedzinās uz lēnas uguns, zvēru pie Dievmātes, — Demošaress sātaniski noteica.