— Bet… — advokāts centās kaut ko iebilst trīcošā balsī.
— Pietiek! — de Bragelons viņu apturēja. — Jūs dzirdējāt. Atcerieties to, un uz redzēšanos!
Viņš to atlaida ar pavēlošu žestu. Norūpējies, taču nedaudz atguvis sirdsmieru, advokāts aizgāja.
Policijas priekšnieks kopā ar Lielo inkvizitoru kādu brīdi klusēja.
— Es darīju tā, kā jūs sacījāt, taču man jāatzīstas, es neesmu pārliecināts, ka tas bija labākais risinājums.
— Ko jūs! Jūs darījāt tieši tā, kā vajag! — Demošaress iesaucās. — Ja notikumi ies savu gaitu, sazvērnieki neko nenojautīs. Lai viņi domā, ka darbojas pilnīgā tumsā, bet tad mēs arī būsim klāt! Lieliski! Divdesmit gadu laikā mums nebija tik ērtas izdevības ar vienu cirtienu darīt galu visai ķeceru kustībai. Es zinu, kādi ir Lotringas kardināla uzskati šajā jautājumā!
— Jums taisnība, — de Bragelons piekrita. — Bet ko lai mēs tagad darām?
— Jūs paliksiet Parīzē un ar Linjēra un Dezavenāla palīdzību sekosiet abiem sazvērestības iniciatoriem. Es tieši pēc stundas braukšu uz
Bluā, lai brīdinātu brāļus Gīzus. Viņi paklusām sapulcinās ap karali visus
_
iespejamos speķus drošības garantēšanai. Hugenoti, neko nenojaušot, kā muļķa strazdi, ieķersies mūsu tīklos. Un mums tie būs rokā! Vispārējs slaktiņš!
Lielais inkvizitors ar lieliem soļiem staigāja turp atpakaļ pa istabu un priecigs berzēja rokas.
— Dod Dievs, — de Bragelons sacīja, — lai kāda nejaušība neiegāž mūsu brīnišķīgo plānu.
— Tas nav iespējams! — Demošaress sacīja. — Vispārējs slaktiņš! Viņi mums ir rokās! Es uzskatu, ka ar ķecerību mēs šoreiz tiksim galā uz visiem laikiem. Vispārējs slaktiņš!
XX
Kronētie bērni
Bet tagad pārcelsimies uz Bluā, uz lielisko karaļa pili.
Iepriekšējā dienā pilī bija risinājušies jautri svētki ar spēlēm, dejām un alegorijām, kuros piedalījās daudz ļaužu.
Tāpēc šorīt jaunais karalis ar savu sievu bija piecēlušies vēlāk nekā parasts. Par laimi, nekādas pieņemšanas nebija paredzētas, un viņi mierīgi apmainījās ar iespaidiem par pagājušajiem svētkiem.
— Man šķiet, — Marija Stjuarte sacīja, — ka svētki bija labi izdevušies.
— Protams, — Fransuā II piekrita, — sevišķi labs bija balets. Bet soneti un madrigāli man likās mazliet par garu.
— Nemaz! — Marija Stjuarte iesaucās. — Tie bija tik asprātigi un smalki!
— Tikai pārāk glaimojoši. Nav nekāda prieka klausīties, kā tevi slavē no rīta līdz vakaram. Pie tam visi šie kungi sāk savu uzstāšanos ar latīņu valodu, bet es tajā visai spēcīgs nejūtos. Ne tā kā mans brāļuks Kārlis!..
— Jā, par Kārli, — Marija viņu pārtrauca. — Jūs ievērojāt, kā viņš vakar tēloja savu lomu alegorijā „Ticības aizsargāšana"?
— Ja nemaldos, viņš tēloja vienu no Bruņinieku tikumiem, vai ne?
— Jā, jā! — Marija atsaucās. — Jūs redzējāt, kā viņš iebelza pa galvu Ķecerības tēlotājam!
— Kā nu ne! Kad Ķecerība iznāca uz skatuves vidu, Kārlis kļuva vai traks.
— Vai jums nelikās, ka Ķecerības galva kādu atgādināja?
— Patiešām… es sākumā nodomāju, ka esmu kļūdījusies, bet tā bija stipri līdzīga Koliņī.
— Nu ja! Izspļauts Koliņī.
— Un viņu aizvilka velni!
— Bet kā par to nopriecājās tēvocis kardināls!
— Jūs pamanījāt, kā smaidīja māmiņa?
— Jā, viņas smaids bija briesmīgs! — karaliene' piekrita un strauji mainīja tēmu: — Es pavisam aizmirsu, ka mums uzticēta viena nopietna lieta… to mums uzdeva tēvocis kardināls.
— Oho! — karalis iesaucās. — Viņam tas bieži negadās!
— Viņš mums uzdeva, — Marija svinīgi sacīja, — izvēlēties krāsas mūsu Šveices gvardes uniformām.
— Tāda uzticība mums ir liels pagodinājums! Ķersimies pie apspriešanas. Es domāju, ka formai jāpaliek tai pašai — plats kamzolis ar kuplām piedurknēm un trīs dažādas krāsas. Vai ne?
— Jā, valdniek, bet kādas krāsas mēs izvēlēsimies?
— Te ir par ko padomāt. Jūs negribat man palīdzēt, mazā padomniece? Kāda būs pirmā krāsa?
— Domāju, ka baltā. Francijas krāsa!
— Tad otrā būs zila, par godu Skotijai.
— Labi! Bet trešā?
— Varbūt dzeltena?
— Nē, tā ir Spānijas krāsa. Labāk tad zāļu.
— Nē, tas ir Gizu nama tonis! — karalis sacīja.
— Man ir ideja! — Marija iesaucās. — Ņemsim sarkano — tā ir Šveices krāsa. Lai tā nabaga gvardiem atgādina par viņu dzimteni.
Karalis piekrita.
— Re, kā mēs tikām galā ar tik grūtu pienākumu. Par laimi, nopietnākas lietas man padodas daudz vieglāk, — karalis ironiski noteica. — Jūsu mīļie tēvoči, Marij, cik spēj, atvieglo man valdīšanu. Tas ir vienkārši brīnišķīgi! Viņi raksta, bet man atliek tikai parakstīt, reizēm pat nepār- lasot.
— Vai tad jūs nezināt, valdniek, ka mani tēvoči jums un Francijai kalpo sviedriem vaigā? — Marija vaicāja.
— Kā es to varu nezināt! — karalis nosmīnēja. — Man to tik bieži atgādina, ka to nav iespējams aizmirst. Tieši šodien sanāks Karaliskā padome, un mēs katrā ziņā tur redzēsim Lotringas kardinālu ar viņa lēnprātīgo runu un pārspīlēto goddevību. Viņš to vien darīs, kā klanīsies un sacīs apmēram tā medussaldā balstiņā: „Jūsu majestātei nav jāšaubās par centību, kas mūs iedvesmo jūsu valdīšanas slavas un visas tautas labklājības vārdā… Jūsu majestāte, jūsu un visas valsts laime ir mūsu darba galamērķis… Un tā tālāk, un tā joprojām…
— Cik labi jūs viņu attēlojāt! — Marija iesmējās, sitot plaukstas. Bet nopietni viņa pēc tam teica: — Tomēr jums vajadzētu būt augstsirdīgam un iecietīgam. Vai domājat, es priecājos, kad jūsu māmiņa mani bezgalīgi pamāca un aizrāda man par maniem tērpiem, kalpiem, izbraukumiem un citiem niekiem? Viņa taču pie tam man visu laiku saka: „Mana meita, jūs esat karaliene! Jūsu vietā es sekotu, lai galma dāmas neizlaiž pusdienas lūgšanu, kā arī vakara… Es jūsu vietā nevalkātu šo iesarkano samtu, tas ir nepietiekami cienīgs… Jūsu vietā es nekad nedejotu, tikai skatītos…"