Karalis skaļi iesmējās:
— Taisni tā kā mana māte! Bet redzi, viņa tomēr ir mana māmiņa. Turklāt es esmu viņu aizvainojis, atstumjot no piedalīšanās dažās valsts darīšanās, kuras esmu pilnībā uzticējis taviem tēvočiem. Jāpiekāpjas tai kādos citos jautājumos un jāpacieš viņas kurnēšana. Es taču esmu samierinājies ar kardināla pārlieku lielo aizbildniecību… un tikai tādēļ, ka tu esi viņa radiniece.
— Paldies par to, valdniek! — Marija viņu noskūpstīja.
— Taču, taisnību sakot, — Fransuā turpināja, — ir brīži, kad man pat gribas atteikties no troņa.
— Tas nevar būt!
— Es saku to, ko jūtu, Marija. Ak, ja varētu būt par jūsu vīru un nebūt par Francijas karali! Pats pēdējais no maniem pavalstniekiem var justies brīvāks nekā es… Ziniet, par ko es pēdējā laikā sapņoju?
— Nē.
— Es gribētu aizbēgt, aizlidot, kaut uz laiku aizmirst par troni, par Parizi, Bluā, pat par Franciju un aizbraukt… Es pats nezinu uz kurieni, tikai tālāk no šejienes… Lai varētu padzīvot brīvībā kā citi cilvēki! Saki, Marij, vai tad tu negribētu paceļot?
— Ak valdniek, es būtu sajūsmā! Visvairāk es priecātos jūsu dēļ. Jums ir vāja veselība. Klimata maiņa, citi apstākļi — tas viss jums ies labumā. Protams, braucam, braucam! Bet vai kardināls un jūsu māmiņa mūs laidis?
— Ei! Es taču tomēr esmu karalis! Viņi tiks ar darbiem galā arī bez manis. Mēs brauksim, Marij, vēl pirms ziemas iestāšanās… Bet uz kurieni jums gribētos braukt? Kā būtu, ja mēs sāktu ar Skotiju?
— Kuģot pa jūru? Nonākt miglā, kas ir tik kaitīga jūsu plaušām? Nu nē! Kāpēc mēs nevarētu braukt atbildes vizītē pie Elizabetes uz Spāniju?
— Marij, arī Madrides gaiss Francijas karaļiem nav pārāk veselīgs!
— Tad paliek Itālija, — Marija izlēma. — Tur vienmēr ir labi, vienmēr skaidrs laiks. Zila jūra, zilas debesis! Apelsīni zied, skan mūzika — mūžīgie svētki!
— Lai būtu Itālija! — karalis priecīgs iesaucās.
Tajā brīdi durvis atsprāga vaļā, un Lotringas kardināls, bāls un aizelsies, apsteidzot sulaini, kurš nāca to pieteikt, iedrāzās karaļa istabās.
No priekšistabas skanēja stingru soļu skaņa — tur nāca viņa brālis, hercogs de Gīzs.
XXI
Nenotikušais ceļojums uz Itāliju
— Kas noticis, kardināla kungs? — karalis bija sašutis. — Vai tiešām pat te man nebūs miera?
— Valdniek, — Lotringas Kārlis atbildēja, — piedodiet, ka esmu pārkāpis jūsu majestātes aizliegumu, bet mūs — mani un manu brāli, pie jums atveduši neatliekami jautājumi.
Tai pašā brīdī ienāca hercogs de Gīzs, klusēdams palocījās karalim un karalienei un apstājās kardinālam aiz muguras — nekustīgs, nerunīgs un sastindzis.
— Nu tad runājiet, — Fransuā sacīja kardinālam.
— Valdniek, mēs tikko uzzinājām, ka pret jūsu majestāti tiek gatavota sazvērestība… Šeit, Bluā, jūs nedrīkstat palikt. Jums nekavējoties jādodas prom.
— Sazvērestība! Bluā jāpamet? Ko tas nozīmē?
— Tas nozīmē, ka ļaundari grib nolaupīt jūsu majestātei dzīvību un troni.
— Par ko? Es tikko esmu sācis valdīt un nevienam, vismaz apzināti, neesmu nekā ļauna darījis! Kas tie ir par ļaudīm, kardināla kungs?
— Kas gan cits, tie paši nolādētie ķeceri — hugenoti!
— Atkal viņi! — karalis iesaucās. — Bet vai jūs nekļūdāties?
— Diemžēl! Šoreiz nekādu šaubu nav.
Karalis acīmredzami bija apbēdināts. Jo nežēlīgā īstenība bija sagrāvusi viņa skaistos sapņus.
Viņa sliktais garastāvoklis pielipa arī Marijai. Tikai hercogs de Gīzs palika mierīgs un nesatricināms.
— Kāpēc mana tauta pēkšņi mani tā neieredz? — Fransuā bēdīgs vaicāja.
— Es taču jau jums sacīju, ka sazvērnieki visi ir hugenoti.
— Bet tāpēc viņi nepārtrauc būt franči. Kardināla kungs, es jūsu rokās nodevu varu, lai jūs to padarītu svētīgu visai tautai, bet tagad visapkārt dzird tik daudz žēlabu un neapmierinātības!
— Ak, valdniek! — Marija pārmetoši iesaucās.
— Tomēr, valdniek, nav godīgi mums uzlikt atbildību par to, pie kā būtu jāvaino mūsu laikmets, — kardināls vēsi teica.
— Bet es gribētu, — jaunais karalis aizsvilās, — uz kādu laiku atteikties no jūsu palīdzības, lai varētu saprast, galu galā, ko tad nemīl — jūs vai mani!
— Ak, jūsu majestāte! — Marija atkal iesaucās.
Karalis apklusa, saprotot, ka ir aizgājis par tālu.
Pēc ledainā klusuma atkal ierunājās Lotringas Kārlis. Viņa balsī, kas bija pašcieņas pilna, ieskanējās nepelnīts aizvainojums:
— Valdniek, sakarā ar to, ka mūsu pūles nav saņēmušas atzinību, mēs, būdami jums uzticīgi, uzskatām par nepieciešamu uz laiku nodot savus posteņus piemērotākām un veiksmīgākām personām.
Samulsušais karalis klusēja, bet kardināls, izturējis pauzi, nesteidzīgi turpināja:
— Jūsu majestātei atliek vienīgi paziņot mums, kam tieši nodot varu. Kas attiecas uz mani personīgi, mani nav grūti kādam aizvietot. Jūs varat izvēlēties kardinālu Olivjē vai kardinālu de Turnonu, vai arī d'Opitāla kungu…
Marija Stjuarte izmisumā aizsedza seju ar rokām; bet Fransuā jau bija gatavs nolūgties par savu bērnišķīgo izlēcienu.
— Taču lielā maģistra un kara lietu vadītāja postenis prasa izcilas spējas un popularitāti tautā. Izņemot savu brāli, es varu nosaukt tikai divus cilvēkus, kas būtu šī amata cienīgi. Viens no tiem ir de Brisaka kungs…
— Brisaks! Viņš mūždien ar kaut ko nav apmierināts! — karalis sacīja.