— Tiks izpildīts, jūsu gaišība. Starp citu, tikko pie manis ieradās kāds jaunais cilvēks, kurš nosauca sevi par grāfu de Montgomeriju. Viņam nebija mandāta, taču ir caurlaide ar jūsu parakstu. Viņš apgalvo, ka ieradies no Parīzes. Vai vest viņu pie jums? Viņš to vēlas.
— Jā, nekavējoties! — hercogs sarosījās. — Taču pagaidiet, tas vēl nav viss. Šodien ap pusdienlaiku pie jūsu vārtiem ir jāierodas princim Kondē, kuru mēs esam uzaicinājuši. Jūs ielaidīsiet tikai viņu vienu, taču tos, kas būs kopā ar viņu, nē. Sapulciniet karavīrus un izliecieties par karavīru godasardzi. Lai tie iededz lāpas un šaujamos tur gatavībā.
— Tiks izpildīts, jūsu gaišība, — Rišeljē sacīja.
— Tad, kad protestanti rausies uz priekšu un sāksies sadursme, modri vērojiet princi. Ja viņš izdarīs kaut vienu kustību, vēloties vilkt laukā savu zobenu, nogaliniet to!
— Izdarīt to nebūtu grūti. Tikai nav viegli vienkāršam kapteinim nokļūt prinča tuvumā.
Hercogs padomāja un teica:
— Lielais priors un Omalas hercogs vēros princi, viņi jums dos zīmi, jūs klausiet tai.
— Tiks izpildīts, jūsu gaišība.
— Labi, kaptein. Varat iet. Sakiet, lai tūlīt pat ielaiž grāfu de Mont- gomeriju.
Kapteinis Rišeljē zemu paklanījās un izgāja. Pēc mirkļa hercogam ziņoja par Gabriela ierašanos. Tas ienāca bāls, drūms, un pat pirmā ministra laipnā sagaidīšana viņa skarbo vaigu neatmaidzināja.
Ne velti, jo savas aizdomas salīdzinot ar nejaušiem izteicieniem, ko izmeta karaliskā patruļa, Gabriels bija tuvu patiesībai.
Karalis, kurš viņu apžēloja un partija, kurai viņš bija pieslējies, bija sākuši atklātu cīņu.
— Ziniet, Gabriel, — hercogs pie viņa griezās, — kāpēc es jūs esmu izsaucis?
— Varu nojaust, taču precīzi nezinu, jūsu gaišība.
— Protestanti ir sataisījušies uz dumpi. Viņi grib mums uzbrukt šeit, Ambuāzā!
— Tā ir nāvi nesoša pārdrošība!
— Nē, mans draugs, jūs maldāties. Tā ir lieliska izdevība, — hercogs viņam iebilda.
— Ko jūs ar to gribat sacīt? — Gabriels brīnījās.
— To, ka protestanti domā mūs pārsteigt nesagatavotus, bet mēs tos jau gaidām! Es gribu teikt, ka viņu plāni jau ir atšifrēti, nodomi izjaukti. Bet galvenais — lai viņi pirmie paceltu zobenus un ar to pašu nodotu sevi. Viņi lemti bojāejai — to es vēlējos pateikt.
— Nevar būt! — grāfs de Montgomerijs satriekts iesaucās.
— Spriediet pats, — hercogs turpināja, — vai mēs visu zinām. Paklausieties! 16. martā viņiem jāsapulcējas un jāsāk uzbrukums. Starp pils sargkareivjiem viņiem bija savi cilvēki, tie tagad ir nomainīti. Draugiem vajadzēja atvērt vārtus, šie vārti tagad ir slēgti. Viņu vienībām bija slepus pa meža takām jāiziet caur Šatoreno mežiem, bet karaliskā gvarde tos pārsteidza, un līdz Ambuāzai netiks ne puse no tiem, Mēs esam lieliski informēti un labi sagatavoti.
— Jā… labi gan, — satriektais Gabriels atkārtoja un, nezinādams, ko lai saka, vaicāja: — Kas tad jums visu tik precīzi izstāstīja?
— Tur jau tā lieta! — hercogs smējās. — Divi no viņu pulka mums atklāja viņu nodomus — viens par maksu, otrs aiz bailēm. Varu jums pateikt, algotais spiegs bija tas, kuru jūs varbūt pazīstat, viņu sauc marķīzs de…
— Klusējiet! — Gabriels iesaucās. — Nesakiet man viņa vārdu… Man nevajadzēja vaicāt, jūs jau tāpat man par daudz pateicāt. Bet godīgam cilvēkam ļoti grūti neatmaskot nodevēju!
Hercogs de Gīzs nobrīnījās un iebilda:
— Mēs taču jums, Gabriel, uzticamies pilnībā!
— Kāpēc jūs mani saucāt? Jūs man to vēl nepateicāt.
— Kāpēc? Karalim ir tik maz uzticamu cilvēku. Jūs esat viens no visuzticamākajiem. Jūs vadīsiet karaspēka vienību pretī dumpiniekiem.
— Es? Tas nav iespējams!
— Kāpēc tad tas nav iespējams? — hercogs bija pārsteigts. — Man šķiet neparasti kaut ko tādu dzirdēt no jūsu mutes, Gabriel.
— Jūsu gaišība, — Gabriels stingri atbildēja, — es esmu šīs mācības piekritējs.
Hercogs de Gīzs pielēca kājās un paskatījās uz grāfu gandrīz vai ar bailēm.
— Jā, tā ir, — Gabriels skumji smaidīja. — Ja jūs mani, monsenjor, sūtītu pret spāņiem vai angļiem, es neatkāptos ne par soli un ar prieku atdotu par jums savu dzīvību! Be te taču ir ticības karš, karš pret saviem brāļiem, man ir jāatsakās, monsenjor. Es vēlos paturēt to brīvību, kuru jūs man reiz apsolījāt!
— Jūs esat hugenots! — hercogs iesaucās gluži neviļus.
— Pie tam pārliecināts. Esmu pieņēmis šo mācību un atdevis tai savu dvēseli.
— Vai arī zobenu? — hercogs rūgti vaicāja.
— Nē, monsenjor.
— Diezgan, — hercogs iebilda, — jūs taču man negribēsiet apgalvot, ka neko nezinājāt par sazvērestību pret karali, kuru organizē jūsu tā saucamie brāļi.
— Tieši tā, nezināju, — grāfs asi atbildēja.
— Tad jums nāksies nodot savus ticības brāļus, jo jūs esat izvēles priekšā — vai nu vai!
— O, hercog! — Gabriels pārmetoši iesaucās.
Hercogs neapmierināts uzmeta uz krēsla savu bereti:
— Pasakiet man, kā jūs domājat no šīs situācijas izgrozīties?
— Kā? — Gabriels vēsi teica. — Ļoti vienkārši. Es uzskatu, ka kļūmīgs stāvoklis prasa no cilvēka maksimālu godīgumu. Kad es pievienojos protestantiem, es viņu vadītājiem atklāti paziņoju, ka mans pienākums pret karali, karalieni un hercogu de Gīzu neļauj man cīnīties viņu rindās ar zobenu rokā.
Viņi zin, ka Reformācija man nozīmē tikai ticības brīvību, nevis partiju. Es viņus, tāpat kā jūs, esmu brīdinājis, ka rīkošos pats pēc saviem ieskatiem. Tāpēc, nepievienojoties nevienai pusei, es ceru saglabāt savu pašcieņu.
Gabriels to visu izteica lepni un ar iedvesmu. Hercogs pa to laiku jau bija nomierinājies. Viņš ar lielu cieņu vēroja sava senā cīņubiedra atklātību un krietnumu.