— Jūs esat dīvains cilvēks, Gabriel, — viņš domīgi noteica. *
— Kāpēc dīvains, jūsu gaišība? Vai tikai tāpēc, ka mani vārdi vienmēr ir saskanējuši ar maniem darbiem. Par hugenotu sazvērestību es neko nezināju, zvēru jums. Taču es varu atzīties, ka Parīzē saņēmu vēstuli no viena ticības brāļa. Tajā, tāpat kā jūsējā, nebija nekādu paskaidrojumu, tikai viens vārds: „Brauciet šurp!" Es jau paredzēju, ka varu nonākt smagas izvēles priekšā. Taču es ierados. Jo man tas bija jādara. Es ierados, lai jums pateiktu — es nevaru cīnīties pret tiem, kas tic tāpat kā es. Es atbraucu, lai pateiktu viņiem — es nevaru cīnīties pret tiem, kas man ir glābuši dzīvību.
Hercogs de Gīzs sniedza Gabrielam roku:
— Man nebija taisnība. Starp citu, tas nav nekas īpaši pārsteidzošs — man bija tik ļoti žēl, ka jūs, uz ko es tā cerēju, izrādījāties mans pretinieks.
— Pretinieks? Es nekad tāds neesmu bijis un nekad nebūšu. Es runāju ar jums atklāti, bet no tā vēl neesmu kļuvis par pretinieku. Bet tagad sakiet man — vai jūs vēl ticat manam godīgumam, lai gan es esmu hugenots?
— Jā, Gabriel, neraugoties ne uz ko, es uzticos jums un vienmēr uzticēšos, bet par pierādījumu tam es jums došu, lūk, šo…
Viņš piegāja pie galda un parakstīja kādu papīru:
— Tā ir caurlaide iziešanai no Ambuāzas jebkurā virzienā. Tādu cieņu un uzticību es neizrādītu, piemēram, princim Kondē.
— Bet es atsakos no tādas uzticības.
— Kāpēc? — hercogs de Gīzs brīnījās.
— Vai jūs zināt, jūsu gaišība, uz kurieni es došos pēc Ambuāzas?
— Tā ir jūsu personīgā lieta, es par to jums nevaicāju.
— Bet man tas jums ir jāpasaka. Atvadījies no jums, monsenjor, es iešu uz Nuazī satikties ar vienu no dumpiniekiem…
— Nuazi? Tur ir apmeties Kastelno.
— Jā, viņš! Jūs esat labi informēts.
— Ko jūs tur, nelaimīgais, darīsiet?
— Lūk, ko. Es viņiem teikšu: „Jūs mani saucāt, te es esmu. Bet no manis neko negaidiet." Ja viņi man jautās, ko es zinu, ko redzēju ceļā, es klusēšu. Es pat tos nevarēšu brīdināt par jūsu lamatām — jūsu atklātība pret mani liedz man to darīt. Tāpēc es jums lūdzu lielu pretimnākšanu.
— Un tieši kādu?
— Aizturiet mani kā gūstekni un paglābiet mani no briesmīgā strupceļa. Jo, izejot no šejienes, man nāksies ierasties pie tiem, kas nolemti bojāejai, bet es nevarēšu viņus glābt…
Hercogs de Gīzs uz mirkli kļuva domīgs, tad sacīja:
— Es nevaru jums neuzticēties. Ņemiet caurlaidi!
Gabriels bija satriekts.
— Tad man ir jālūdz vēl kaut kas. Pie visa, ko es jūsu labā esmu darījis pie Mecas, Kalē, Itālijā, zvēriet, ka izdarīsiet to!
— Kas tas ir? Jūsu labā es darīšu visu, ko spēšu!
— Jūs varat to izdarīt, tas ir jūsu pienākums, monsenjor, jo jūs gaida karš pret frančiem… Atļaujiet man, neizpaužot uzticēto noslēpumu, atturēt viņus no šī liktenīgā pasākuma…
— Gabriel, piesargieties! — hercogs svinīgi sacīja. — Ja jūs kaut ar pušplēstu vārdu ieminēsieties par mūsu plāniem, un sazvērnieki spēs panākt to pašu rezultātu ar citiem līdzekļiem, tad mēs visi — karalis, Marija Stjuarte un es, aiziesim bojā. Ņemiet to vērā. Vai jūs varat apliecināt, ka ne ar mājienu, ne žestu neizpaudīsiet viņiem, kas šeit notiek?
— Zvēru pie muižnieka goda!
— Tad ejiet, — hercogs de Gīzs sacīja. — Pārlieciniet viņus atteikties no noziedzīgā uzbrukuma. Arī es būšu laimīgs, ja izdotos novērst asinsizliešanu. Bet, ja es nemaldos, viņi ir pārāk spītīgi un pārāk akli, tāpēc nez vai jums kaut kas izdosies. Bet lai iet! Ejiet un mēģiniet.
— Pateicos jums, jūsu gaišība! — Gabriels dziļi palocījās.
Pēc ceturtdaļstundas viņš jau jāja uz Nuazī.
XXIV No goda — negodā!
Barons Kastelno de Šaloss, drosmīgs un patiesi cildens vīrs, no protestantiem saņēma atbildīgu uzdevumu — viņam 16. martā bija jāierodas Nuazī, visu vienību sapulcēšanās vietā.
Zinādams paroli, Gabriels bez pūlēm piekļuva baronam Kastelno. Bija 15. marta novakare. Ne vēlāk kā pēc astoņpadsmit stundām visi protestanti būs sapulcējušies, ne vēlāk kā pēc diennakts viņi dos triecienu Ambuāzas cietoksnim.
Skaidrs bija viens, lai atrunātu viņus no šīs idejas, vajadzēja rīkoties nekavējoties.
Barons Kastelno lieliski pazina grāfu de Montgomeriju. Viņš to vairākas reizes bija redzējis Luvrā un bija dzirdējis, ka Reformācijas vadītāji piemin viņu.
Viņš izgāja Gabrielam pretī un sagaidīja to kā draugu.
— Te nu jūs esat, grāf. Taisnību sakot, es gan uz jums cerēju, taču jūs negaidīju. Larenodī no admirāļa dabūja rājienu par vēstuli jums. Admirālis viņam teica, ka Larenodī gan varēja jūs informēt par mūsu plāniem, taču saukt jūs palīgā nekādā gadījumā nevajadzēja. Tad Larenodī atbildēja, ka viņa vēstule jums neuzliek nekādus pienākumus un atstāj jums rīcības brīvību.
— Tieši tā arī ir, — Gabriels apstiprināja.
— Tomēr, neskatoties uz to, mēs domājām, ka jūs atbrauksiet, — Kastelno turpināja. — Jo mūsu apsēstā barona vēstulē nekas skaidri nebija pateikts, un man būs jums jāizstāsta, ko mēs esam nodomājuši iesākt.
Kastelno stāstīja Gabrielam to, ko viņš jau visos sīkumos bija dzirdējis no hercoga de Gīza. Klausoties viņā, Gabriels šausmās atskārta, ka hercogs de Gīzs bija pilnīgi informēts — nodevēji neko nebija aizmirsuši, neko nebija izlaiduši.
Sazvērnieki bija nolemti nāvei.
— Nu jūs zināt visu, — Kastelno beigās teica, — un man atlicis viens vienīgs jautājums — vai jūs nāksiet kopā ar mums?
— Nē, es nevaru, — Gabriels skumji pašūpoja galvu.
— Lieliski, — Kastelno atbildēja, — tas netraucēs mums būt par labiem draugiem kā iepriekš. Es zinu, ka jūs esat nolēmis neiejaukties gaidāmajos notikumos. Starp citu, tas neko nemaina, jo mēs par uzvaru esam pārliecināti.