Mokošā nakts vilkās bezgalīgi. Satrauktais Gabriels nespēja aizmigt visu nakti.
Pienāca rīts. Pie pils sāka nākt nelielas protestantu vienības. Ap vienpadsmitiem pienāca pēdējā vienība. Nu Kastelno bija ievērojams karapulks.
Taču Gabriels nebija pazīstams ne ar vienu no vienību vadītājiem.
Larenodī deva ziņu, ka kopā ar saviem ļaudīm ies uz Ambuāzu caur Šatoreno mežiem.
Viss bija gatavs uzbrukumam. Kapteiņi, kam bija jābūt avangardā, jau kāpa lejā uz laukumu pils priekšā, lai nostādītu savas vienības ierindā. Kastelno bija apmierināts.
— Nu kā? — viņš vaicāja Gabrielam, piedevis tam vakardienas pārpratumus. — Redzat, grāf, jums nebija taisnība, viss rit vislabākajā veidā!
— Pagaidīsim vēl mazliet! — Gabriels pašūpoja galvu.
— Kas jums vēl ir vajadzīgs, neticīgais cilvēk! — Kastelno pasmaidīja. — Visi ir ieradušies paredzētajā laikā un atveduši līdz vairāk cilvēku, nekā solīja. Kad viņi gāja cauri savām provincēm, viņus neviens netraucēja, un arī paši viņi nevienam neradīja aizdomas. Vai tad tas nav sasniegums?
Bet barona teikto pārtrauca tauru skaņas, ieroču šķinda un nesaprotama kņada, kas atskanēja no pagalma. Taču barons bija tik ļoti pārliecināts par gaidāmo panākumu, ka pat nesāka uztraukties.
— Varu saderēt, ka pie mums ieradušies jauni draugi, — viņš sacīja Gabrielam.
— Vai jūs droši zināt, ka draugi? — nobālušais Gabriels pārvaicāja.
— Kas tad tie vēl varētu būt? — Kastelno teica. — Iesim, grāf, uz galeriju un no turienes pavērosim laukumu. Kas tas par troksni?
Viņš vilka Gabrielu sev līdzi, bet piegājis pie loga, apspiesti iekliedzās. Izrādījās, ka netrokšņoja vis protestanti, bet nez no kurienes uz- radušies karaliskie strēlnieki. Un tos komandēja neviens cits kā pats Savojas Jēkabs, hercogs Nemūrs!
Pa meža takām karaliskā kavalērija slepus bija pienākusi pie laukuma Nuazī pils priekšā, kur dumpinieku avangards stājās ierindā, un bez sevišķām grūtībām atņēma tiem ieročus.
Kad Kastelno paskatījās uz leju, viņa kareivji jau sniedza uzvarētājiem savus zobenus.
Viņš nespēja ticēt savām acīm. Tāds pagrieziens viņam bija ļoti negaidīts. Viņš nespēja noticēt tam, kas notiek. Hercoga Nemūra negaidītais gājiens sevišķi nepārsteidza Gabrielu, tomēr satrieca viņu tik pat ļoti cik Kastelno.
Tā viņi tur stāvēja, bāli, apmulsuši, skatījās viens uz otru, līdz kamēr pie Kastelno pieskrēja kāds jauns virsnieks.
— Nu, kas tur ir? — barons ar mokām izrunāja vārdus.
— Barona kungs, viņi ieņēma paceļamo tiltu. Mēs gan paspējām aiztaisīt vārtus, taču tie nav sevišķi droši, pēc ceturtdaļstundas pretinieki jau būs pils pagalmā. Ko lai mēs darām — pretoties… vai sākt sarunas?.. Mēs gaidām jūsu pavēli.
— Es tūlīt nākšu, — Kastelno teica.
Viņš iegāja blakus zālē un paņēma zobenu.
— Ko jūs tagad darīsiet? — Gabriels vaicāja.
— Nezinu, nezinu… — Kastelno bija apmulsis. — Nomirt nekad nav par vēlu!
— Tā ir! — Gabriels nopūtās. — Bet kāpēc jūs man vakar neticējāt?
— Jā, jums bija taisnība. Jūs paredzējāt to, kas notiks. Bet varbūt zinājāt?
— Varbūt arī tā… — Gabriels teica. — Tieši tas man neliek miera. Saprotiet, Kastelno, dzīvē mēdz būt nebijušas un šausmīgas situācijas. Es taču nevarēju pa īstam visu atklāt, mani saistīja bruņinieku godavārds…
— Tad jums gan bija jāklusē. Es jūsu vietā rīkotos tāpat. Es, neprātis, jūs nespēju saprast, neaptvēru, ka tāds karavīrs kā jūs bez vajadzības necenstos atrunāt mūs no cīņas… Bet savu vainu es izpirkšu, ejot nāvē!
— Es darīšu to pašu! — pilnīgā mierā sacīja Gabriels.
— Jūs? Kāpēc jūs? — Kastelno brīnījās.
— Tāpēc, ka man dzīve kļuvusi pretīga. Man kļuvusi nepanesama tā dubultā spēle, kuru es spēlēju. Bet es iešu kaujā bez ieroča. Es nevienu nenogalināšu, bet ļaušu nogalināt sevi.
— Nē, palieciet! Es nevaru to pieļaut!
— Bet es jau esmu nolemts kopā ar tiem, kas patvērušies šajā pilī. Mana dzīve ir bezjēdzīgāka nekā viņu dzīve.
— Vai es varu rīkoties citādi, ja partijas slavas vārdā upurēju viņus?
— Vai tad jūsu priekšnieka pienākums nav pirmkārt glābt cilvēkus, kuri jums uzticēti? Iet bojā kopā ar tiem jūs vēl paspēsiet, ja izglābšanās nebūs savienojama ar godu.
— Ko jūs man iesakāt darīt tagad?
— Pamēģiniet vienoties mierīgi. Ja jūs pretosieties, nevarēsiet izvairīties no bojāejas. Ja piekāpsieties apstākļu spiests, jums neviens nevarēs neko pārmest. Jo par labiem nodomiem netiesā un nekādā gadījumā nesoda. Ja jūs atbruņosieties, ar to pašu izsitīsiet ieročus no savu pretinieku rokām.
— Ārkārtīgi žēl, ka es neklausīju jūsu pirmajam padomam… Taču es šaubos arī tagad… Es neesmu pieradis atkāpties.
— Atkāpjas tas, kas ir gājis uz priekšu, — Gabriels iebilda. — Pēc kā var spriest, ka jūs esat sacēlušies? Lai kļūtu par noziedznieku, jums vispirms jāpaceļ zobens… Vai es nevarētu jums palīdzēt? Es nepratu jūs glābt vakar, varbūt es varu mēģināt jūs izglābt šodien?
— Bet ko jūs esat nodomājis? — Kastelno brīnījās.
— Tikai to, kas ir jūsu cienīgs, varat būt mierīgs. Es došos pie hercoga Nemūra un paziņošu viņam, ka pretošanās nenotiks, ka vārti tiks atvērti un jūs padosieties. Taču būs jāpieprasa viņa godavārds, ka viņš nelietos varu un ka jūs varēsiet karalim iesniegt savas prasības un pēc tam palikt brīvībā?
— Bet ja viņš atteiks?
— Tad vainīgs būs viņš, un viņš arī būs atbildīgs par izlietajām asinīm.
— Kā jūs domājat, ja manā vietā būtu Larenodī, vai viņš jūsu priekšlikumam piekristu? — Kastelno vaicāja.