— Katrs saprātīgs cilvēks piekristu! — Gabriels atbildēja.
— Tad ejiet!
— Labi! — Gabriels iesaucās. — Es ceru, ka ar Dieva palīgu man izdosies saglabāt tik daudz krietnu ļaužu dzīvības!
Viņš steidzās lejā skriešus, lika atvērt vārtus un ar baltu karogu rokā tuvojās hercogam Nemūram, kurš jāšus uz zirga savu kareivju ielenkumā gaidīja, kas būs — karš vai miers.
— Es nezinu, vai jūsu gaišība mani pazīst, — Gabriels viņam teica, — es esmu grāfs de Montgomerijs.
— Jā, de Montgomerija kungs, es jūs pazīstu, — Savojas Jēkabs sacīja. — Hercogs de Gīzs mani brīdināja, ka viņš zin to, ka jūs te atrodaties, un lūdza pret jums izturēties draudzīgi.
— Tāda atruna varētu nomelnot mani manu nelaimīgo draugu acīs! — Gabriels sarūgtināts nošūpoja galvu. — Un tomēr, jūsu gaišība, es uzdrošinos lūgt, lai jūs ar mani parunātos vienatnē.
— Es klausos.
Kastelno ar satraukumu sekoja Gabriela sarunai pa pils restoto logu. Viņš redzēja, ka tie abi pagāja sānis un par kaut ko dzīvi apspriedās.
Pēc lam Savojas Jēkabs lūdza rakstāmpiederumus, uzlika papīra lapu uz bungām, ātri uzrakstīja dažas rindas un pasniedza lapu Gabrielam. Bija manāms, ka Gabriels karsti pateicas hercogam.
Tātad cerības bija.
Gabriels strauji devās atpakaļ pilī un pēc brīža, nesacījis ne vārda, vēl elsodams, pasniedza Kastelno sekojošo dokumentu:
„Es, apakšā parakstījies, Savojas Jēkabs, apliecinu, ka barons de Kastelno un viņa kaujinieki Nuazī pilī tūlīt pēc manas ierašanās nolika ieročus un padevās man. Tāpēc es dodu hercoga godavārdu, zvēru pie savas dvēseles glābšanas, ka nedarīšu tiem nekā ļauna, ka piecpadsmit no tiem de Kastelno kunga vadībā tiks sveiki un veseli nogādāti Ambuāzā, kur tie varēs personīgi mūsu karalim iesniegt savas miermīlīgās prasības.
Nuazī pilī 1560. gada 16. martā.
Savojas Jēkabs"
— Pateicos draugs! — Kastelno sacīja Gabrielam, kad bija izlasījis dokumentu. — Jūs mums izglābāt dzīvību un godu, kas ir vēl vērtīgāks par dzīvību. Pie šiem nosacījumiem es esmu gatavs sekot hercogam uz Ambuāzu. Vēlreiz pateicos!
Paspiedis roku savam glābējam, Kastelno manīja, ka Gabriels bija drūms.
— Kas tad nu atkal? — viņš vaicāja.
— Es domāju par Larenodī un pārējiem protestantiem, kam jāuz- brūk Ambuāzai šonakt. Tos glābt vairs nav iespējams. Par vēlu! Bet es tomēr mēģināšu. Jo Larenodī ies cauri Šatoreno mežam.
— Jā, — Kastelno steidzīgi piekrita, — jūs tur varat viņu sameklēt un izglābt tāpat kā mūs.
— Vismaz pamēģināšu… Domāju, ka hercogs Nemūrs mani laidīs. Palieciet sveiks! Uz tikšanos Ambuāzā!
Kā jau Gabriels bija paredzējis, hercogam de Nemūram nebija nekas pretī, drīz jau viņš steidzās uz Šatoreno mežu.
Kastelno kopā ar pārējiem vienību komandieriem mierīgi sekoja Savojas Jēkabam uz Ambuāzas cietoksni. Taču pēc ierašamās tos tūlīt ievietoja cietumā, paskaidrojot, ka viņi tur tiks turēti tik ilgi, kamēr jukas nebūs beigušās. Tikai tad, kad viss būs atkal mierīgi, viņi tiks pie karaļa.
XXVI Šatoreno mežs
Par laimi Šatoreno mežs sākās pusotru jūdzi aiz Nuazī. Gabriels ātri aizjāja līdz mežmalai, taču, krietnu stundu noklaiņojis pa mežu, viņš nevienu nesastapa.
Beidzot lam likās, ka viņš dzird troksni, pakavu dipoņu, smieklus un skaļas balsis. Tie nevarēja būt protestanti, jo tie nebūtu traucējuši meža klusumu, viņiem bija svarīgi virzīties nepamanītiem.
Viss vienalga! Gabriels devās pretī un ieraudzīja karalisko kavalēristu sarakanos mundierus.
Tuvojoties vienības komandierim, viņš to pazina pa gabalu. Tas bija barons de Pardaljans, drosmīgs jauns virsnieks, ar kuru kopā Gabriels bija kopā hercoga de Gīza Itālijas karagājienā.
— Bā! — barons iesaucās. — Tas taču ir grāfs de Montgomerijs! Es domāju, ka jūs esat Nuazī!
— Es jāju no turienes.
— Kas tur notiek? Jājiet mums līdzi, pa ceļam izstāstiet.
Gabriels viņam pavēstīja par hercoga Nemūra pēkšņo parādīšanos,
par savu vidutāja lomu starp divām partijām un par miera sarunām ar tik labām beigām.
— Sasodīts! — Pardaljans iesaucās. — Nemūra kungam paveicās! Ja man tā būtu gadījies! Vai zināt, ar ko man būs jācīnās?
— Droši vien ar Larenodī.
— Pilnīgi pareizi. Vai jūs arī zināt, kas man ir Larenodī?
— Cik es atceros, viņš jums ir brālēns.
— Jā, tieši tā. Vēl vairāk — viņš man ir draugs, clņubiedrs. Vai varat iedomāties, cik man ir grūti iet pret viņu?
— O, jā… — Gabriels piekrita. — Vai jūs esat pārliecināts, ka jūs abi satiksieties?
— Protams! Pavēle, ko es saņēmu, ir pārāk skaidra, bet nodevēja ziņas pāijāk precīzas. Pēc ceturtdaļstundas otrajā kvartālā kreisajā pusē es sastapšos ar Larenodī.
— Bet ja jūs ietu pa citu stigu? — Gabriels nočukstēja.
— Tas nozīmētu, ka man nav svēts karavīra pienākums! Bet pat ja es to gribētu, man nekas nesanāktu. Kopā ar mani ir divi leitnanti, viņi, tāpat kā es, ir saņēmuši hercoga de Gīza personīgu pavēli un nepieļaus atkāpšanos no tās. Vienīgā iespēja, ja Larenodī piekristu padoties, es viņam to piedāvāšu. Tiesa, tā ir vāja cerība, jo viņš ir drosmīgs un lepns, arī spēku tam nav mazāk kā man… Bet jūs, grāf, man ļoti palīdzētu, ja piedāvātu viņam necīnīties.
— Es darīšu ko spēšu.
— Kaut velns būtu parāvis tos ticību karus! — Pardaljans noburkšķēja.
Kādas desmit minūtes viņi jāja klusēdami, tad nogriezās uz otro stigu.
— Mēs tuvojamies, — Pardaljans sacīja. — Man sirds taisni vai dauzās… Dievs sodi, bet pirmo reizi es jūtu bailes.
Tagad karaliskā kavalērija jau nesmējās un nepļāpāja, bet virzījās lēni un uzmanīgi. Viņi nebija nojājuši ne divsimt soļu, kad aiz kokiem pamanīja ieroču zibu. Taču ilgi zīlēt nenācās — priekšā atskanēja ass sauciens: