— Stāt! Kas nāk?
— Tas ir Larenodī, — Pardaljans teica Gabrielam un atsaucās: — Valuā un lotringieši!
Tajā pašā brīdī uz stigas parādījās Larenodī jāšus uz zirga savas vienības priekšgalā. Viņš apstādināja vienību un pats panāca mazliet uz priekšu.
Pardaljans darīja to pašu. Apstādinājis savus jātniekus, viņš kopā ar Gabrielu devās pretī Larenodī.
Šķita, ka divi draugi steidza^ viens otram pretī pēc ilga atšķirtības laika, nevis divi ienaidnieki, sagatavojušies uzbrukumam.
— Es jums atbildētu, kā pieklājas, — Larenodī sacīja, — ja man neliktos, ka es dzirdēju drauga balsi… Vai tikai zem sejsega neslēpjas mans dārgais Pardaljans?
— Jā, tas esmu es, nabaga Larenodī. Es te esmu tāpēc, lai dotu tev draudzīgu padomu — atsakies no sava nodoma, mans draugs, un pēc iespējas ātrāk noliec ieročus.
— Vai tad tas ir draudzīgs padoms? — Larenodī ironiski vaicāja.
— Jā, dc Larenodī kungs, — Gabriels iejaucās, panācis uz priekšu, — tas tiešām ir drauga padoms, es varu to apliecināt! Kastelno šorīt padevās hercogam Nemūram; jūs aiziesiet bojā, ja nesekosiet viņa paraugam.
— De Montgomerija kungs! Jūs ar tiem esat uz vienu roku!?
— Neesmu ne ar viņiem, ne ar jums. Es esmu pa vidu, — Gabriels skumji noteica.
— Piedodiet, grāf! — Larenodī iesaucās, izdzirdējis pašcieņas pilnos Gabriela vārdus. — Es negribēju jūs aizskart. Drīzāk es sāku pats par sevi šaubīties, nevis par jums.
— Tad ticiet man un neuzsāciet bezjēdzīgu cīņu, kurā jums lemts zaudēt. Padodieties!
— Tas nav iespējams!
— Saproti taču, te ir tikai mūsu avangards! — Pardaljans iekaisa.
— Bet mēs? Vai tad tu domā, ka es uzsāku to visu ar saujiņu drosminieku?
— Bet es brīdinu, — Pardaljans turpināja, — tavās rindās ir nodevēji.
— Tie ir paguvuši pārskriet pie jums! — Larenodī iebilda.
— Es tev apsolu, ka izkārtošu, lai hercogs de Gīzs tevi apžēlo!
— Es negaidu apžēlošanu! Es pats varēšu apžēlot citus!
— Larenodī, Larenodī! Tu nepiespiedīsi mani, lai es pret tevi paceļu zobenu!
— Tomēr esi tam gatavs, Pardaljan! Tu mani pārāk labi pazīsti, tu pats nepieļauj domu, ka es padošos bez kaujas…
— Larenodī, — Gabriels iekliedzās, — jel saprotiet taču, ka jums nav taisnība!…
Taču viņš nepaspēja pabeigt savu sakāmo.
Karavīri no abām pusēm, neko nesaprotot no šīm dīvainajām sarunām, kuras veda viņu komandieri, dega nepacietībā uzsākt kauju.
— Kas tur notiek, sasodīts? Ko viņi vēl pļāpā? — Pardaljana ka- valēristi kurnēja.
— Viņi laikam domā, ka mēs esam nākuši klausīties viņu runas? — niknojās hugenoti.
— Nu, pagaidiet! — viens no viņiem iesaucās. — Es gan zinu, kā tai pļāpāšanai darīt galu.
Tieši tajā brīdī, kad sāka runāt Gabriels, viņš izšāva no pistoles uz Pardaljana karavīriem.
— Redzi! — Pardaljans kliedza. — Pirmais šāviens ir no tavas puses!
— Bez manas pavēles! — Larenodī sauca. .— Bet vienalga! Uz priekšu, draugi!
— Uz priekšu!
Sāka skanēt šāvieni no visām malām.
Gabriels pa to laiku bija mazliet pavedis sāņus savu zirgu un nekustīgs stāvēja cīņas laukā. Pēc pirmajām zalvēm viņam uzreiz lode ķēra bruņucepures malu. Nokrita viņa zirgs. Bet viņš pats, nolēcis no krītošā zirga, palika stāvam uz vietas, it kā par kaut ko aizdomājies trakās cīņas virpulī.
Kad dūmi izklīda, abas vienības metās tuvcīņā. Gabriels arī tagad neizkustējās, pat nepielika roku pie sava zibena, tikai drūmi skatījās, kā cīnās niknie pretinieki.
•Beidzot protestanti sāka atkāpties — viņu bija mazāk un arī disciplīna viņiem nebija tik stingra.
Larenodī pašā cīņas karstumā negaidot sastapās ar Pardaljanu.
— Pie manis! — viņš tam uzsauca. — Es gribu mirt no tavas rokas!
— Kas no mums ir augstsirdīgāks, tas lai nogalina otru, — Pardaljans atsaucās.
Viņi metās viens otram virsū. Larenodī griezās ap Pardaljanu, tas stāvot seglos, atvairīja uzbrukumus. Beidzot Larenodī zobens iedūrās Par- daljanam krūtīs, un tas nokrita.
Taču iekliedzās nevis Pardaljans, nē, kliedza Larenodī.
Par laimi, viņš nedabūja pārliecināties, par savu skumjo uzvaru, jo Montiņī, Pardaljana pāžs, ar šāvienu izsita viņu no segliem.
Nāvīgi ievainotais Larenodī vēl paspēja atmaksāt — pagriezies atpakaļ, viņš ar zobenu nodūra pāžu, kas uz viņu bija šāvis.
Tad ap Šiem trīs nekustīgajiem ķermeņiem sākās īsts slaktiņš. Bet hugenoti ilgi nespēja vairs noturēties un drīz pēc sava komandiera krišanas tika sakauti pavisam. Lielākā daļa gāja bojā, citus saņēma gūstā, vēl citi metās bēgt.
Šī kauja, nikna un asiņaina, ilga ne vairāk par desmit minūtēm. Drīz vien karaliskie jātnieki devās atpakaļ uz Ambuāzu. Pardaljana un Larenodī ķermeņus uzlika uz viena zirga, lai kopā tos aizvestu uz cietoksni.
Gabriels nedabūja ne skrambas šajā kaujā. Visdrīzāk tāpēc, ka viņu saudzēja abas puses. Viņš drūms skatījās uz abiem' nogalinātajiem, kas vēl pavisam nesen bija bijuši krietnākie cilvēki.
„Kurš no tiem bijis drosmīgāks? — Gabriels pats sev vaicāja. — Kurš no viņiem vairāk mīlēja otru? Par kuru no viņiem dzimtene raud gau- žāk?"
XXVII
Kā 16. gadsimtā taisīja politiku
Nevajag domāt, ka pēc padošanās Nuazī un pēc sadursmes Šatoreno mežā viss bija beidzies.
Lielākā daļa Nantes sazvērnieku, neko nenojaušot par divām savas partijas neveiksmēm, turpināja virzīties uz Ambuāzu. Bet, kā zināms, viņus tur jau gaidīja.
Jaunais karalis gulēt negāja. Satraukumā viņš soļoja turp un atpakaļ pa lielo tukšo zāli, kur tam bija ierādīta guļamistaba.
Marija Stjuarte, hercogs de Gīzs un Lotringas kardināls arī negulēja un gaidīja, kā risināsies notikumi.