Slēpt savas domas un izlikties tika uzskatīta par lielu mākslu. Godīgums tika pielīdzināts muļķībai. Tāpēc hercogs de Gīzs ne tikai nejuta nicinājumu pret princi Kondē, bet pat sajūsminājās par viņa rīcību.
Paspēris soli uz priekšu, viņš lēni novilka savu cimdu un nosvieda to turpat, kur gulēja prinča cimds.
Visi sastinga pārsteigumā, domādami, ka drosmīgais izaicinājums ticis pieņemts. Bet hercogs bija vēl smalkāks politiķis, nekā varēja gaidīt. Viņš skaidri un skaļi sacīja:
— Es pievienojos un atbalstu visu, ko sacīja prinča kungs. Es viņam tik ļoti uzticos, ka piekrītu būt par viņa sekundantu un esmu gatavs arī savu zobenu pacelt taisnības aizstāvēšanai. — Hercogs bargu skatienu nopētīja visus apkārtējos.
Kas attiecas uz princi Kondē, tam atlika tikai nodurt acis. Labāk viņam būtu bijis mirt atklātā, godīgā kaujā!
Hercogs iesmējās:
— Tātad neviens negrib pacelt vai nu manu vai prinča Kondē cimdu?
Patiešām, neviens pat nepakustējās, un citādi tas arī nemaz nevarēja notikt.
— Mans brāli, — Fransuā II viegli pasmaidīja, — jūs esat ticis vaļā no jebkurām aizdomām par nodevību.
— Jā, valdniek, — nekaunīgi sacīja „mēmais priekšnieks", — es ārkārtīgi pateicos jūsu majestātei par palīdzību.
Tad, mazliet vēl vilcinādamies, viņš pagriezās pret hercogu de Gīzu un piebilda:
— Es pateicos arī de Gīza kungam. Viņš ir mans sabiedrotais un radinieks. Es ceru nakts sadursmē ar dumpiniekiem pierādīt viņam un visiem pārējiem, ka bija pamats uzticēties man!
Pēc tam princis Kondē un hercogs de Gīzs apmainījās smalki izmeklētiem reveransiem, un sakarā ar to, ka nu viņš bija bez vainas un viņam te vairs nebija ko darīt, tas kopā ar saviem pavadoņiem svinīgi devās prom.
Karaļa apartamentos palika četri personāži, kurus šī nejaukā komēdija bija uz laiku atrāvusi no domām par gaidāmo cīņu. No šīs bruņinieku komēdijas var secināt, ka šāda politika bijusi pazīstama jau 16. gadsimtenī, vai varbūt vēl agrāk…
XXVIII Ambuāzas nemieri
Pēc prinča Kondē aiziešanas ne karalis, ne Marija Stjuarte, ne abi brāļi Glzi ne vārda nepārmija šī notikuma sakarā, it kā pēc bezvārdu norunas izlēmuši neskart šo nepatīkamo tēmu. Tādā mēmā un drūmā gaidīšanā vilkās minūtes un stundas.
Fransuā II bieži slaucīja ar delnu savu kvēlojošo pieri.
Marija, kas sēdēja drusku tālāk, skumji raudzījās uz sava laulātā drauga bālo seju un laiku pa laikam noslaucīja kādu asaru.
Kardināls modri ieklausījās skaņās, kas nāca no ārpuses, bet hercogs de Gīzs, kura stāvoklis prasīja atrasties karaļa tiešā tuvumā, nāvīgi garlaikojās piespiedu bezdarbībā.
Pulkstenis tornī nosita seši, tad pusseptiņi. Diena gāja uz beigām. Šķita, ka nekas nav iztraucējis vakara miegaino klusumu.
— Nu ko, — karalis nopūtās, — manuprāt, vai nu tas Linjērs jūs vienkārši ir piešmaucis, vai arī hugenoti ir pārdomājuši.
— Nu ko, — Lotringas Kārlis sacīja, — žēl, jo mums bija visas iespējas izraut to ķecerību ar visām saknēm.
— Nē, jo labāk, — karalis iebilda, — tāpēc ka jau cīņa vien apkaunotu karaļa varu…
Viņš nepaspēja beigt frāzi, kad atskanēja divi signālšāvieni un pa visiem nocietinājumiem atskanēja sauciens:
— Pie ieročiem! Pie ieročiem! Pie ieročiem!
— Tam jābūt ienaidniekam! — bālais Lotringas kardināls iesaucās.
Hercogs de Gīzs sarosījās, gandrīz vai nopriecājās un, paklanījies karalim, steigā izmeta:
— Valdniek, es eju, paļaujieties uz mani!
Pēc mirkļa priekštelpā atskanēja viņa skaļā balss, dodot pavēles. Atskanēja otra zalve.
— Redzat, jūsu majestāte, Linjērs mūs nav piekrāpis, — kardināls sacīja, pūloties pārvarēt bailes.
Bet karalis viņu vairs nedzirdēja. Niknumā kodīdams lūpas, viņš centās ieklausīties pieaugošajā lielgabalu dārdoņā.
— Es nespēju noticēt… tāda pārdrošība… — viņš murmināja. — Tāds apkaunojums kronim.
— Tas beigsies ar kaunu viņiem pašiem! — kardināls sacīja.
Bet karalis iebilda:
— Spriežot pēc trokšņa, hugenotu tur ir daudz un viņi ne no kā nebaidās.
— Tas viss tūlīt būs cauri kā salmu degšana!
— Nedomāju gan. Troksnis tuvojas. Liesmas neapdziest, bet pieņemas spēkā.
— Ak Dievs! — Marija Stjuarte sacīja. — Vai dzirdat, kā no sienas atlec lodes!
— Bet man šķiet, jūsu majestāte… es nemanu, ka troksnis kļūtu lielāks.
Viņa vārdus pārtrauca apdullinošs sprādziens.
— Te jums būs atbilde, — karalis nosmīnēja. — Vispār, jūsu bālums un jūsu izbailes izsaka vairāk.
— Vai jūtat pulvera smaku? — Marija ierunājās. — Bez tam tie drausmīgie kliedzieni!…
— Viss rit lieliski! — Fransuā sacīja. — Hugenotu kungi jau paspējuši ienākt pa pilsētas vārtiem un gatavojas mūs aplenkt tepat cietoksnī pēc visiem noteikumiem.
— Bet tādā gadījumā, valdniek, — drebošais kardināls ierunājās, — vai nebūtu pareizāk, ja jūs paslēptos pils tornī? Tur viņi nespēs iekļūt!
— Ko? Es lai slēpjos no saviem pavalstniekiem? No ķeceriem? Lai viņi nāk šurp, es pats gribu pārliecināties, kur ir robeža viņu nekaunībai! Redzēsiet, viņi vēl piedāvās, lai mēs ar tiem kopā dziedam viņu psalmus!
— Valdniek, esiet taču prātīgs! — Marija metās pie karaļa.
— Nē, es iešu līdz galam! Es gaidīšu šos pavalstniekus un zvēru, pirmais no šiem nepateicīgajiem neliešiem dabūs just, ka es savu zobenu nenēsāju skaistuma pēc!
Minūtes skrēja. Zalves atkārtojās arvien biežāk.
Nabaga kardināls jau no bailēm vairs nespēja parunāt. Karalis bija niknumā sažņaudzis dūres. Marija Stjuarte sauca:
— Kāpēc neviens mums neko nepavēstī? Vai tad briesmas ir tik lielas, ka neviens nevar atnākt šurp?