Karalim zuda pacietība.
— Šī gaidīšana vairs nav izturama! — viņš iesaucās. — Visu ko vēlaties, bet tikai ne to! Pašam būs jāiet cīņā, un tad viss būs skaidrs. Lai virspavēlnieks pieņem mani. Es cīnīšos!
Fransuā devās pie durvīm, Marija nostājās tam ceļā:
— Dārgais, ko jūs darāt? Jūs taču esat pavisam slims!
— Man nekas nesāp. Mani žņaudz nost neziņa!
— Pagaidiet, valdniek, — kardināls iejaucās. — Tagad patiešām troksnis sāk pieklust. Arī šaut sāk retāk… Re, nāk pāžs, protams ar jaunām ziņām.
— Jūsu majestāte, hercogs de Gīzs lika man pateikt, ka protestanti nobijušies un ar kaunu metušies bēgt.
— Beidzot! Tavu laimi! — karalis iesaucās.
Pāžs bija prom.
— Redzat, valdniek, — kardināls nopriecājās, — vai tad es nesacīju, ka tas viss ir tīrie nieki un ka mans krietnais brālis veikli tiks galā ar tiem salašņām?
— Ak, mīļais tēvoci, — karalis teica, — cik ātri jums atgriezusies drosme!
Atskanēja vēl viens apdullinošs sprādziens.
— Kas tas? — karalis vaicāja.
— Patiešām… Ļoti dīvaini… — kardināls noteica.
Viņu atkal pārņēma drebuļi, par laimi, tas nebija uz ilgu laiku, jo tūlīt zālē iedrāzās kaptenis Rišeljē. Viņa seja bija kļuvusi melna no pulvera, rokā tam bija zobens.
— Valdniek, — viņš sacīja karalim, — dumpinieki bēg. Viņi ir paspējuši uzspridzināt vienas durvis, taču mums nav spējuši nekādi kaitēt! Dzīvi palikušie pārgāja pāri tiltam un nocietinājās vienā no priekšpilsētas namiem, kur mēs tos arī piebeigsim… Jūsu majestāte, varat pa logu pavērot šo izrēķināšanos…
Karalis pieskrēja pie loga, kardināls nostājās viņam blakus, karaliene — mazliet nostāk.
— Nu aplenkti ir viņi paši. Kas tas? Tā māja taču deg!
— Valdniek, mēs tai pielaidām uguni, — kapteinis ziņoja.
— Lieliski! Brīnišķīgi! — kardināls no sajūsmas sāka spiegt. — Papriecājieties, valdniek, kā viņi lec pa logiem laukā! Otrs!.. Trešais!.. Ceturtais!.. Vēl un vēl! Vai dzirdat viņu kliedzienus?
— Mans Dievs! Nabadziņi! — Marija Stjuarte sasita plaukstas.
— Manuprāt, — karalis sacīja, — es mūsējo rindās saskatu mūsu brāli Kondē. Vai tas tiešām ir viņš, kaptein?
— Jā, jūsu majestāte, — Rišeljē apstiprināja. — Viņš visu laiku bija kopā ar mums, precīzāk — blakus hercogam de Gīzam.
— Redzat nu, kardināl, — karalis nosmīnēja, — viņš nebija jāpierunā!
— Viņam nekas cits neatlika, - kardināls atbildēja, — prinča kungs riskēja ar pārāk daudz ko.
— Skatieties! — pēkšņi iekliedzās Marija Stjuarte. — Liesmas apņēmušas visu māju. Tā tūlīt sabruks pār nelaimīgo galvām!
— Sabruka! — karalis komentēja.
— Tās ir beigas!
— Iesim projām, valdniek, jums kļūs nelabi! — Marija bija nobažījusies un veda karali nost no loga.
— Jā, — Fransuā teica, — man tos tomēr ir žēl…
Viņš pagāja nost, bet kardināls vientulībā turpināja vērot drausmīgo ainu.
Atskanēja hercoga de Gīza balss, un tajā pašā brīdī viņš pats, mierīgs un cēls, ienāca zālē. Aiz viņa vilkās princis Kondē, visiem spēkiem pūloties neizrādīt savu pazemojumu.
— Valdniek, viss ir galā, — hercogs de Gīzs vērsās pie karaļa, — sazvērnieki ir saņēmuši sodu par savu noziegumu. Es pateicos Dievam par to, ka viņš nosargāja jūsu majestāti briesmu brīdī. Pēc tā, ko es redzēju, man kļuva skaidrs, ka šīs briesmas bija lielākas, nekā man šķita pirms tam. Mūsu vidū arī atradās nodevēji.
— Nevar būt! — kardināls iesaucās.
— Jā, — hercogs sacīja. — Pirmajā hugenotu uzbrukumā tos atbalstīja karavīri, kurus bija atvedis Lamots. Viņi mums uzbruka no mugurpuses un uz brīdi ieguva savā pārziņā pilsētu. Varēja būt arī ļaunāk, ja sazvērniekus atbalstītu arī kapteinis Šodjē, ministra brālis. Taču viņš nokavēja un ieradās tad, kad viss jau bija izšķirts.
— Pateicos jums, mans draugs, — karalis sacīja hercogam. — Es redzu, ka Dieva žēlastība mūs sevišķi aplaimojusi šajā kaujā. Steigsimies uz kapelu, pateiksimies Dievam!
— Bet pēc tam, — kardināls sacīja, — būs jādod rīkojums pakārt tos noziedzniekus, kas palikuši dzīvi. Valdniek, ceru, ka jūs piedalīsieties nāvessoda izpildīšanā kopā ar karalieni un savu māmiņu?
— Bet tas… ir ļoti nepieciešams? — karalis negribīgi sacīja, jau iedams pie durvīm.
— Jā, tas ir nepieciešams, — kardināls uzstāja, sekojot tam. — Es uzskatu par savu pienākumu brīdināt jūsu majestāti, ka pāvesta nuncijs jūsu piedalīšanos pirmajā autodafē, kas notiek jūsu valdīšanas laikā, uzskata par pilnīgi obligātu. Tur būs visi, princi Kondē ieskaitot. Vai tad jūs varat tur nebūt klāt, jūsu majestāte!
— Bet, ak Dievs, vai mēs neapsteidzam notikumus? Vainīgie taču vēl nav notiesāti.
— Viņi jau ir notiesāti, jūsu majestāte!
— Lai tā būtu, — karalis noteica. — Jums vēl būs iespēja pārliecināt mani par šo šausmīgo nepieciešamību. Bet tagad iesim, kardināla kungs, metīsimies ceļos altāra priekšā un pateiksimies Dievam, ka viņš ir novērsis no mums šīs sazvērestības briesmas.
— Valdniek, — hercogs de Gīzs sacīja, — tomēr jums nevajadzētu pārspīlēt šo notikumu nozīmi un piešķirt tiem lielāku svaru, nekā tie to pelnījuši. Jo tie taču bija vienkārši nemieri, un nekas vairāk.
XXIX Autodafē
Noklausītajā manifestā, tika teikts, ka sazvērnieki „nav gribējuši vērsties ne pret karali personīgi, ne pret prinčiem, ne pret valsts iekārtu", un tomēr tos apsūdzēja atklāta dumpja sarīkošanā un viņus sagaidīja pilsoņu kara zaudētāju liktenis.
Tajos laikos hugenotiem bija maz izredžu uz apžēlošanu pat tajos gadījumos, ja tie bija parasti mierīgi pavalstnieki. Patiešām, Lotringas kardināls sevi pierādīja kā īsts baznīcas administrators un ne pārāk krietns kristietis.