Viņš uzticēja sacelšanās izmeklēšanu Parīzes tiesu palātas augstmaņiem un kardinālam Olivjē. Tiesu mašīna sāka griezties apskaužamā ātrumā — nopratināšanas ritēja zibenīgi, spriedumi tika pasludināti vēl ātrāk.
Bet sacelšanās ierindas cīnītājiem pat formalitātes tika uzskatītas par liekām. Tos kāra turpat Ambuāzā, neapgrūtinot tiesu palātu.
Beidzot ar Lotringas Kārļa pūlēm viss bija pabeigts triju nedēļu laikā.
Uz 15. aprīli Ambuāzā bija nolikta hugenotu vadītāju nāvessoda izpildīšana. Bija jāizpilda sods divdesmit septiņiem baroniem, vienpadsmit grāfiem, septiņiem marķīziem un piecdesmit galminiekiem.
Šiem apšaubāmajiem reliģiskajiem svētkiem centās piešķirt vajadzīgo spožumu un vērienu. Sagatavošanās darbi bija grandiozi. No Parīzes līdz Nantei iedzīvotāju uzmanību piesaistīja ar visiem tolaik iespējamiem līdzekļiem — par nāvessodu visiem dzirdot vēstīja gan ziņneši, gan garīdznieki.
Noliktajā stundā laukumā cietokšņa priekšā, kur vajadzēja risināties asiņainajiem notikumiem, tika uzceltas trīs skaistas tribīnes. Vidējā, visskaistākā, bija paredzēta karaļa ģimenei.
Visapkārt bija koka soli, tur sasēdās apkārtnes ļaudis, kas bija sadzīti šurp gan ar labu, gan ar ļaunu. Bez tam daudzi bija ieradušies vienkārši ziņkārības dēļ vai būdami fanātiķi.
Visi šie apstākļi kopā Ambuāzā bija saveduši tik daudz ļaužu, ka pirms lielās dienas vairāk nekā desmit tūkstošiem „viesu" nācās nakšņot klajā laukā.
15. aprīļa rītā visi pilsētas jumti bija skatītāju pilni, bet par vietu pie loga, kas izgāja uz laukumu, maksāja pat desmit ekijus — tiem laikiem tā bija milzīga summa.
Nožogota laukuma vidū bija plašs paaugstinājums, apsegts ar melnu audeklu. Uz paaugstinājuma bija soda vieta.
Sānos atradās tiesas sekretāra krēsls, jo viņam būs jānosauc katrs notiesātais un jānolasa spriedums.
Laukumu apsargāja strēlnieku rota un karaļa personīgā apsardze.
Pēc svinīgās mesas notiesātos pieveda pie ešafota pakājes. Tiem blakus gāja mūki, cenšoties viņus pierunāt nožēlot grēkus un atteikties no savas ticības. Taču neviens no viņiem negribēja to darīt. Viņi pat neko neatbildēja mūkiem.
Tribīnes jau bija pilnas, izņemot vidējo. Karalis un karaliene, no kuriem gandrīz ar varu izvilka solījumu būt klāt soda izpildīšanā, jau iepriekš noteica, ka ieradīsies tikai uz pašām beigām, kad sodīs sacelšanās galvenos iedvesmotājus.
Pusdienlaikā sākās autodafē.
Kad pirmais no tiesātajiem kāpa uz ešafota, visi pārējie sāka dziedāt psalmus. Tā viņi centās dot mierinājumu tam, kurš gāja savu pēdējo gaitu, un tajā pašā laikā ienaidnieka un nāves priekšā parādīt savu nelokāmību.
Pēc katras dziedāšanas ripoja galva nākošajam notiesātajam. Un tā viena pēc otras.
Beidzot bija palikuši tikai divpadsmit vīri — sazvērestības galvenie organizētāji.
Pasludināja pārtraukumu. Divi bendes bija pārāk noguruši, bez tam tribīnēm tuvojās karalis.
Fransuā II seja nebija vienkārši bāla, tā bija ieguvusi kādu slimīgu nokrāsu. Marija Stjuarte tam apsēdās pie labās, Katrīna Mediči — pie kreisās rokas. Lotringas kardināls apsēdās blakus Katrīnai, princis Kondē ieņēma vietu blakus jaunajai karalienei.
Kad princis Kondē, tik pat bāls kā karalis, parādījās tribīnēs, visi divpadsmit zetnu viņam palocījās. Viņš tiem atbildēja ar to pašu.
— Es vienmēr esmu cienījis nāvi… — viņš skaļi teica.
Karalim tādu uzmanību neizrādīja. Neatskanēja neviens izsauciens viņam par godu. Viņš to tūlīt pamanīja un sadrūma:
— Kardināl, kāpēc jūs mūs uz šejieni atvilkāt!
Lotringas Kārlis pacēla roku, it kā dodams signālu, un pūlī atskanēja vairākas balsis, kas kliedza:
— Lai dzīvo karalis!
— Nu, vai dzirdat, jūsu majestāte?
Karalis tikai nošūpoja galvu:
— Es dzirdu, ka daži mu]ķi visādi cenšas uzsvērt visu pārējo klusēšanu.
Pa to laiku karaļa tribīne pildījās. Viens aiz otra parādījās karaļa brāļi, pāvesta nuncijs, hercogiene de Gīza… Tiem pa pēdām tribīnēs uzkāpa arī hercogs Nemūrs. Viņš bija nomākts un acīmredzami norūpējies.
Beidzot tribīņu dziļumā savas vietas ieņēma divi cilvēki, kuru atrašanās tur bija tik pat dīvaina, kā prinča Kondē klātbūtne. Tie bija dakteris Ambuāzs Parē un Gabriels de Montgomerijs.
Dažādi iemesli tos bija atveduši šurp. Dakteri Parē uz Ambuāzu izsauca hercogs de Gīzs, kuru ļoti uztrauca karaļa veselības stāvoklis. Marija Stjuarte, kas redzēja, cik ļoti smagi Fransuā pārdzīvo savu piedalīšanos soda izpildīšanā, palūdza, lai dakteris būtu tuvumā, ja gadījumā karalim kļūs slikti.
Gabriels šurp atnāca ar pilnīgi konkrētu mērķi — mēģināt vēlreiz izglābt to, kuru bija nolemts sodīt kā pēdējo — tas bija jaunais drošsirdīgais Kastelno de Šaloss.
Gabriels vainoja sevi par to, ka ar saviem padomiem bija tuvinājis bojāeju. Kastelno, kā mēs visi atceramies, padevās pēc tam, kad hercogs Nemūrs ar savu parakstu bija apstiprinājis saglabāt viņam dzīvību un brīvību. Bet nu… nu tam nocirtīs galvu.
Būsim godīgi arī pret hercogu Nemūru. Kad viņš redzēja, ar kādu nevērību izturas pret viņa parakstu, viņš kļuva vai traks no dusmām, bet pēc tam izmisis trīs nedēļas staigāja no kardināla pie hercoga, no karalienes pie karaļa un atpakaļ, lūdzot un pierādot, pieprasot, lai glābj viņa godu un reizē arī Kastelno dzīvību.
Bet kardināls Olivjē, pie kura viņu sūtīja, viņam paziņoja, ka karalim nav nekādu pienākumu pret dumpiniekiem un viņš nenes nekādu atbildību par solījumiem, ko kāds ir devis viņa vārdā.