Tagad viņš, tāpat kā Gabriels, bija atnācis uz šo šausmīgo pasākumu ar domu izglābt Kastelno kaut vai pēdējā brīdī.
Hercogs de Gīzs, sēdēdams zirgā pašā tribīņu priekšā, deva zīmi un atkal ieklaudzējās bendes cirvis.
Ceturtdaļstundas laikā bija nocirstas vēl astoņas galvas. Karalis bija tuvu ģībonim.
Lūk, ešafota pakājē bija palikuši tikai četri vīri. Sekretārs nolasīja:
— Albērs Edmons Rožē, grāfs de Mazjērs, tiek apsūdzēts par ķecerību, par viņa majestātes apvainošanu un par to, ka ir piedalījies bruņotā dumpī pret karali!
— Nav tiesa! — grāfs de Mazjērs sauca. Parādījis melnās plaukstas un spīdzināšanā sakropļotās krūtis, viņš piebilda: — Lūk, ko ar mani darīja karaļa vārdā! Bet es zinu, ka viņam par to nekas nav zināms, tāpēc es saucu — lai dzīvo karalis!
Viņa galva nokrita.
Trīs pēdējie protestanti, kas stāvēja pie ešafota pakājes, atkal uzsāka dziesmu.
Tiesas sekretārs neapklusa:
— Žans Luī Alberiks, barons de Ronē, tiek apsūdzēts par ķecerību, par viņa majestātes apvainošanu un par to, ka ir piedalījies bruņotā dumpī pret karali!
— Tu un tavs kardināls — esat nekrietni meļi! — Ronē iesaucās, nolikdams galvu uz ešafota.
Palika vēl divi.
— Robērs 2ans Renē Brikmo, grāfs de Vilmonžī, tiek apsūdzēts par ķecerību… — sekretārs turpināja savu asiņaino sarakstu.
Vilmonžī pamērcēja pirkstus Ronē asinīs un pacēla tos pret debesīm:
— Debesu tēvs! Redzi, tā ir tavu bērnu asins, atrieb to! — un viņš jau bija miris.
Kastelno palika viens pats.
Viņš dziedāja:
Viltīgais ienaidnieks atklātā laukā Gatavoja tam lamatas, bet tikai pēc Dieva visaugstākā gribas Tagad gūsteknis ir tas.
Kastelno glābšanai hercogs Nemūrs nebija žēlojis naudu. Sekretārs un arī bendes bija jau krietni apdāvināti. Tāpēc pirmais bende sacīja, ka ir noguris, bet, lai to nomainītu, bija vajadzīgs laiks.
Izmantojot neparedzēto pārtraukumu, Gabriels ieteica hercogam riskēt vēlreiz. Savojas Jēkabs, pieliecies pie hercogienes de Gizas, kaut ko tai iečukstēja ausī.
Hercogiene, kurai bija liela ietekme uz karalieni, piecēlās un, it kā nespēdama panest šo asiņaino skatu, sacīja tā, lai Marija to varētu sadzirdēt:
— Ak! Sievietei tas ir pārāk smags skats! Paskatieties, karalienei kļūst slikti!
Taču Lotringas kardināls uzmeta brāļasievai bargu skatienu:
— Saņemieties, kundze! Atcerieties, ka jūs esat hercoga de Gīza sieva!
— Tieši tas mani baida, — hercogiene atbildēja. — Tādā laikā neviena māte nespēj palikt mierīga. Jo viss naids par šīm izlietajām asinīm nāks pār mūsu bērnu galvām!
— Cik nožēlojamas ir šīs sievietes! — nomurmināja kardināls, kas pats nebija no drosmīgākajiem.
Sarunā iejaucās hercogs Nemūrs:
— Šī zvērīgā aina šausmina ne tikai sievietes. Vai tad jūs, princi Kondē, tas viss nesatrauc?
— Princis ir karavīrs, viņš ir pieradis skatīties nāvei acīs, — Lotringas kardināls indīgi nosmīnēja.
— Jā, kaujā, bet ne uz ešafota! — princis drošsirdīgi atbildēja.
— Vai tiešām princis jūt līdzi dumpiniekiem? — Lotringas Kārlis vaicāja.
— Es jūtu līdzi krietniem kareivjiem, kas vienmēr ir godam kalpojuši Francijai un viņa majestātei.
Ko gan vēl varēja teikt princis, kuru pašu turēja aizdomās?
Hercogs Nemūrs saprata viņu un griezās pie Katrīnas Mediči:
— Paskatieties, tur ir palicis viens vienīgs, — viņš sacīja, tīšām nenosaucot Kastelno vārdā. — Vai tiešām nav iespējams glābt kaut vai to?!
— Es neko nevaru darīt, — Katrīna vēsi atteica un aizgriezās.
Pa to laiku Kastelno jau kāpa pa ešafota kāpnēm un dziedāja psal-
mu.
Satrauktie skatītāji, uz brīdi aizmirsuši bailes no spiegiem un mu- šāriem, apņēmīgi sāka kliegt:
— Apžēlot! Apžēlot!
Vilkdams laiku, sekretārs lēni lasīja spriedumu:
— Mišels Žans Luī, barons Kastelno de Šaloss, tiek apsūdzēts par viņa majestātes apvainošanu, par ķecerību, par to, ka dumpojies pret karali.
— Mani tiesneši var paši apliecināt, ka apvainojums nav patiess! Nevar Gīzu tirānijas iznīcināšanas mēģinājumu saukt par viņa majestātes apvainošanu! — Kastelno iesaucās skaļā balsī un tad griezās pie bendes:
— Bet nu dari savu darbu!
Bende, pamanījis vieglu viļņošanos tribīnēs, mēģināja pavilcināties, izlikdamies, ka jāuzasina cirvis.
— Cirvis ir kļuvis neass, barona kungs, — viņš tam sacīja pusbalsī, — bet jūs esat pelnījis mirt ar pirmo cirtienu… Kas to lai zin, ko var grozīt viena minūte… Man šķiet, ka tur lietas virzās jums par labu…
Pūlis atkal iekliedzās:
— Žēlastību!
Šajā brīdī Gabriels, atmetis jebkuru piesardzību, skaļi uzsauca Marijai Stjuartei:
— Apžēlojiet, karaliene!
Marija pagriezās, redzēja viņa caururbjošo skatienu, saprata viņa izmisuma dziļumu un nometās ceļos karaļa priekšā:
— Valdniek, es jūs lūdzu, uz ceļiem krītot! Glābiet jel vienu vienīgu dvēseli!
— Valdniek! — no otras puses viņam sacīja hercogs Nemūrs. — Vai gan vēl par maz lijis asiņu? Jūsu majestāte, pietiek ar vienu jūsu skatienu, lai viņš tiktu apžēlots!
Fransuā nodrebēja. Šie vārdi viņu satrauca, un viņš apņēmīgi pastiepa karalienei roku.
Pāvesta nuncijs bargi viņam aizrādīja:
— Atcerieties, ka jūs esat viskristīgākais no visiem karaļiem!
— Tieši tā, viskritīgākais! — Fransuā stingri noteica. — Lai barons de Kastelno tiek apžēlots!
Taču Lotringas kardināls, izdzirdējis pirmo frāzi, steigšus pamāja ar roku bendem.
Un brīdī, kad Fransuā izrunāja vārdu „apžēlots", Kastelno galva jau ripoja pa ešafota kāpnēm…
Nākošajā dienā princis Kondē devās uz Navarru.
XXX
Politika citā gaumē