Abruāzs Parē nespēja apdomāties, kad jau stāvēja pie karaļa gultas. Tas vārgi vaidēja.
Ārsts ieskatījās karaļa savārgušajā, it kā ciešanu izkaltētajā sejā. Tad viņš pārliecās pār to, kurš viņam šobrīd bija tikai slimnieks, un uzmanīgi pataustīja augoni.
Karalis sajuta ārsta vieglo roku pieskārienu, taču nespēja atvērt acis.
— Ā, sāp! — viņš žēli čukstēja. — Sāp… Vai jūs man nevarat palīdzēt?..
Istabā bija diezgan tumšs. Abruāzs Parē ar žestu paaicināja Gabrielu pienest gaismekli, bet Marija apsteidza Gabrielu un pati to atnesa.
Rūpīgā apskate ilga vismaz desmit minūtes.
Dakteris neko nesacīja. Pēc tam Ambruāzs Parē, nopietns un bargs, piecēlās.
Marija Stjuarte neuzdrošinājās pārtraukt klusumu un tikai uztraukti vēroja daktera neizdibināmo sejas izteiksmi. Ko viņš teiks? Kāds būs viņa vērtējums?
Slavenais dziednieks zemu nolieca galvu, un karaliene šajā žestā saskatīja nāves spriedumu.
— Nu kā? — viņa čukstēja, nespēdama apslēpt uztraukumu. — Vai tiešām cerību nekādu?
— Tikai viena vienīga, — Ambruāzs atbildēja.
— Bet tomēr tā ir!
— Jā, taču arī tā ir apstrīdama… ja vien…
— Ko?
— Ja vien tas, kas man jāglābj, nebūtu karalis…
— Glābiet viņu, rīkojieties tā, it kā viņš būtu parasts mirstīgais! — Marija iesaucās.
— Bet ja man neizdosies? — Ambruāzs Parē sacīja. — Tikai Dievs ir visspēcīgs. Vai mani neapvainos slepkavībā? Es taču esmu hugenots…
— Paklausieties, — Marija viņu pārtrauca, — ja viņš izdzīvos, es jums visu mūžu būšu pateicīga, bet ja viņš… mirs, es jūs aizstāvēšu, cik spēšu! Pamēģiniet! Es jūs lūdzu! Jūs sakāt, ka tā ir pēdējā iespēja. Ak Dievs, būtu noziegums atteikties no tās!
— Jums ir pilnīga taisnība, es mēģināšu… ja man atļaus… Ja jūs pati man dosiet šo atļauju. Es neslēpju, paņēmiens, par kuru es runāju, ir jauns un no malas var likties ļoti pārdrošs.
— Patiešām? Un nekāda cita nav? — Marija nošausminājās.
— Nekāda. Ir pēdējais laiks to pielietot. Pēc diennakts, pat pēc divpadsmit stundām jau būs par vēlu. Karalim galvā izveidojies augonis, un ja nekavējoties to neizgriezt, strutas var iekļūt smadzenēs — nāve iestāsies nekavējoties.
— Jūs šo operāciju gribat izdarīt tūlīt tepat? — kardināls vaicāja. — Es nevaru uzņemties tādu atbildību!
— Redzat nu, jūs jau šaubāties! — Ambruāzs nosmīnēja. — Nē, operācijai man ir vajadzīga dienas gaisma, bez tam viss labi ir jāpārdomā, jāpārbauda roka, jāizdara mēģinājumi. Taču rīt deviņos no rīta es varu būt šeit. Operācijā varēsiet būt klāt jūs, valdniec, jūs, monsenjors virspavēlnieks, nu un varbūt vēl daži cilvēki, vistuvākie! Nevienu lieku, jo sevišķi ārstus! No rīta es jums izstāstīšu, ko es esmu nodomājis darīt un tad, ja jūs dosiet piekrišanu, es ar Dieva palīgu izmēģināšu šo pēdējo iespēju.
— Bet vai līdz rītam ar karali nekas nevar notikt? — Marija vaicāja-
— Nevar… Tomēr ir ļoti svarīgi, lai karalis labi atpūstos un uzkrātu spēkus pirms operācijas. Šeit būs atsvaidzinošs dzēriens, es tam pievienošu dažus eliksīra pilienus. Lai karalis to tūlīt izdzer, jūs redzēsiet, karaļa miegs kļūs mierīgs un dziļš. Bet jūs… ja iespējams, pati sekojiet, lai neviens netraucē karaļa miegu.
— Neuztraucieties, dakter. Es visu nakti neatkāpšos no viņa ne soli, — Marija sacīja ķirurgam.
— Tas ir ļoti būtiski, — Ambruāzs Parē sacīja. — Man te vairs nav ko darīt un es ar jūsu atļauju dodos projām.
— Ejiet, dakter, ejiet, es pateicos jums jau iepriekš. Lai Dievs jūs sargā! Līdz rītam! — Marija atbildēja.
— Līdz rītam! Ceriet uz to labāko! — Ambruāzs sacīja.
— Es visu nakti lūgšu Dievu. Bet jums, grāf, — Marija vērsās pie Gabriela, — es pateicos vēlreiz! Rīt katrā ziņā esiet šeit!
— Neapšaubāmi, es būšu, — Gabriels atteica un, palocījies karalienei un kardinālam, aizgāja kopā ar ķirurgu.
„Taču arī es tur būšu! — nodomāja Katrīna Mediči, kas joprojām stāvēja cieši aiz durvīm. — Jā, es tur būšu! Tas Parē ir drosmīgs cilvēks. Viņš patiesi vēl izglābs karali, un ar to pašu novedīs pie bojāejas gan savu partiju, gan princi Kondē, gan arī mani. Trakais! Bet es arī tur būšu!"
XXXII Kā jāsargā miegs
Katrīna Mediči vēl kādu brīdi pastāvēja aiz. durvīm, kaut gan karaļa guļamistabā bija palikusi tikai Marija Stjuarte un kardināls; būtībā tur nebija nekā ko noklausīties.
Marija Stjuarte iedeva Fransuā nomierinošos pilienus un tas, kā jau Ambruāzs Parē bija solījis, iegrima dziļā miegā.
Beidzot guļamistabā palika pavisam kluss. Kardināls, krēslā sēdēdams, domāja, Marija, ceļos nometusies, lūdza Dievu.
Tad Katrīna Mediči klusiņām atgriezās savā istabā, lai tāpat kā kardināls, padomātu.
Ja viņa būtu palikusi kaut uz mazu brīdi, būtu uzzinājusi šo to, kas patiešām ir viņas uzmanības vērts. Marija Stjuarte piecēlās un vērsās pie kardināla:
— Jums, tēvoci, vajadzētu mazliet atpūsties, bet ja vajadzēs, es jūs pasaukšu.
— Nē, kardināls iebilda, — hercogs de Gīzs man teica, ka pirms aizbraukšanas pats apraudzīs karali. Es apsolīju viņu pagaidīt šeit. Vai tas nav viņš, kas tur nāk?
— Ka tik viņš neuzmodina karali! — Marija iesaucās un metās pie durvīm.
Hercogs de Gīzs ienāca bāls un satraukts. Pat nepaklanījies karalienei un neapvaicājies par karaļa veselību, viņš piegāja pie brāļa, pieveda to pie loga un bez ievada sacīja:
— Šausmīga ziņa!
— Kas noticis? — Lotringas Kārlis sāka uztraukties.
— Konetabls de Monmoransī ar pusotru tūkstoti jātnieku ir atstājis Šantilī! Lai noslēptu savu manevru, viņš apgājis apkārt Parīzei. Jau rīt viņa ar savu vienību būs pie Orleānas vārtiem.