Viņš gaidīja, viņa cerēja.
Visas garās nakts laikā Fransuā ne reizi nepamodās. Ambruāzs Parē bija sacījis taisnību.
Pirmo reizi visas slimības laikā viņš visu nakti nogulēja ciešā miegā. Tiesa, viņš grozījās un pa laikam žēli vaidēja, kaut ko murmināja un tad atkal iekrita dziļā miegā…
Katru reizi kardināls steidzīgi piecēlās no savas vietas un katru reizi vīlies atkal apsēdās. Sažņaudzis rokā nederīgo spriedumu, viņš vēroja, kā izdeg sveces, kā aust auksts decembra rīts.
Beidzot, kad pulkstenis nosita astoņi, karalis pamodās, atvēra acis un pasauca:
— Marija! Tu esi šeit?
— Es esmu te, — Marija atbildēja.
Kārlis piegāja pie karaļa gultas ar papīru rokā. Laika pietiktu, uzcelt ešafotu, tas nav ilgi! Bet tajā pašā brīdī karaļa guļamistabā ienāca Katrīna Mediči.
„Par vēlu! — kardināls nodomāja. — Liktenis mums nav vairs labvēlīgs! Tagad, ja Ambruāzs Parē neizglābs karali, mēs visi būsim pagalam!"
XXXIII Pie karaļa nāves gultas
Arī Katrīna Mediči šo nakti nebija laiku velti tērējusi. Viņa aizsūtīja pie Navarras karaļa Turnonas kardinālu un ar Burboniem noslēdza rakstisku vienošanos.
Tad pirms ausmas viņa pieņēma kancleru d'Opitālu, kurš viņai paziņoja par sabiedrotā — konetabla drīzo ierašanos Orleānā. Viņa d'Opi- tālam izstāstīja visu, kas noticis karaļa guļamistabā, un tas apsolīja deviņos būt lielajā rātes zālē, kas atradās līdzās karaļa guļamistabai, un atvest līdzi Elizabetes piekritējus. Beidzot viņa pusdeviņos izsauca galveno ārstu Šapelēnu un vēl pāris karaļa ārstus, kuri savas viduvējības dēļ neieredzēja ģeniālo Ambruāzu Parē.
Kad visi priekšdarbi bija veikti, viņa agrāk par visiem ieradās karaļa guļamistabā. Karalis bija tikko pamodies. Viņa vispirms piegāja pie dēla gultas, dažus mirkļus pastāvēja tur ar noliektu galvu, tad, kā pieklājas sērojošai mātei, noskūpstīja viņa ļengano roku, nobirdināja dažas asaras un apsēdās krēslā ar tādu aprēķinu, lai visu laiku varētu viņu paturēt acīs.
Hercogs de Gīzs ienāca uzreiz aiz viņas. Pārmijis dažus vārdus ar Mariju, viņš piegāja pie brāļa un vaicāja:
— Vai jūs paspējāt kaut ko izdarīt?
— Diemžēl nekas neiznāca.
— Laime nav mūsu pusē. Šorīt Antuāna Burbona pieņemamajā istabā drūzmējas ļaudis.
— Kas dzirdams par Monmoransī?
— Nekas. Viņš acīmredzot tuvojas pilsētas vārtiem.
— Ja Ambruāzam Parē operācija neizdosies, sveika, mūsu valdīšana, — Lotringas Kārlis drūmi piebilda.
Tajā bridi ienāca slavenie ārsti, kurus bija aicinājusi Katrīna Mediči.
Katrīna pati pieveda tos pie slimnieka gultas. Sāpes bija atsākušās. Ārsti viens pēc otra izmeklēja slimnieku un tad aizgāja telpas stūri. Ša- pelēns piedāvā sildīšanu, lai strutas izvilktu ārā, divi citi uzstāja, ka ausī vajag ieliet kādu mikstūru.
Viņi nupat bija gatavi vienoties par kādu paņēmienu, kad hercoga de Gīza pavadībā ienāca Ambruāzs Parē.
Pārbaudījis slimnieka stāvokli, Parē pievienojās kolēģiem.
Ambruāzs Parē bija hercoga de Gīza personīgais.ārsts, viņa slava jau bija nostiprinājusies un ar viņa autoritāti nevarēja nerēķināties. Ārsti tam pateica savu viedokli.
— Te zāles neko nevar līdzēt, — Ambruāzs Parē skaļi paziņoja, — jāsteidzas, jo strutas kuru katru brīdi iekļūs smadzenēs.
— Nu tad steidzieties, Dieva dēļ! — Marija Stjuarte iesaucās, izdzirdējusi viņa sacīto.
Katrīna Mediči un abi brāļi Gīzi piegāja pie ārstiem un iesaistījās sarunā.
Šapelēns vērsās pie Parē:
— Vai jūs varat piedāvāt citu līdzekli? Labāku par mūsējo?
— Varu.
— Kas tas būtu?
— Nepieciešama galvaskausa trepanācija.
— Trepanācija karalim? — visi trīs šausmās iesaucās.
— Ko tas nozīmē? — hercogs de Gīzs vaicāja.
— Tā ir maz pazīstama operācija, jūsu gaišība, — Parē atteica. — Tā nozīmē, ka galvaskausa sānu daļā ir jāiztaisa neliels caurums, ne lielāks par naudas gabalu.
— Augstais Dievs! — Katrīna Mediči šausmās iesaucās. — Jūs uzdrošināsieties pacelt nazi virs karaļa galvas?!
— Jā, uzdrošināšos!
— Bet tā taču ir slepkavība! — Katrīna sacīja.
— Valdniec, — Ambruāzs Parē centās pierādit, — izdobt caurumu ar medicīniskiem paņēmieniem nav tas pats, kas ielauzt galvaskausu ar vāli! Bet vai mēs nemākam dziedēt brūces?
— Bet vai jūs, dakter, varat garantēt, ka karalis izdzīvos? — kardināls vaicāja.
— Tikai Dievs pārzin mūsu dzīvi un nāvi. Jūs, kardināla kungs, to zināt labāk par mani. Es varu garantēt ko citu — mums nav citas iespējas! ŠI ir vienīgā iespēja, un, protams, tā ir tikai iespēja.
— Tomēr jūs sakāt, ka operācija var beigties veiksmīgi. Vai ne, Am- bruāz? — hercogs de Gīzs vaicāja. — Sakiet, vai jūs jau tāda veida operācijas esat veicis? Un kādi bija rezultāti?
— Jā, monsenjor. Pavisam nesen es šādi operēju de la Breteša kungu, kas dzīvo Harpiju ielā pie Sarkanās rozes, un ja jūsu augstība vēlas atcerēties, tieši tādu pašu operāciju es izdarīju de Pjenna kungam aplenktajā Kalē…
Droši vien Ambruāzs Parē ne bez nodoma atcerējās Kalē aplenkumu, jo pret to hercogs de Gīzs nespēja būt vienaldzīgs.
— Jā, patiešām… — hercogs de Gīzs sacīja. — Nu ko, man vairs šaubu nav… Es piekrītu operācijai.
— Es arī, — Marija Stjuarte iesaucās.
— Tikai es gan ne! — Katrīna asi teica.
— Valdniec, bet jums taču teica, ka tā ir pēdējā iespēja, — Marija sacīja.
— Bet kas to teica? Ambruāzs Parē — ķeceris! Citi ārsti tā nedomā.
— Tieši tā, — Šapelēns apstiprināja, — mēs visi esam pret šādu operāciju.