Pēc vētrainās jūtu izpausmes Marijai pēkšņi zuda spēki un viņa raudādama nokrita pie gultas, kurā gulēja mirušais karalis.
Katrīna pilnīgā mierā pavēlēja sulainim:
— Tūlīt pat sameklējiet Orleānas hercogu. Bet jūs, kungi, — viņa vērsās pie hercoga de Gīza un kardināla, — ņemiet vērā, ka Ģenerālie štati, kas vēl pirms stundas ceturkšņa bija jūsu pusē, tagad ir mūsējie! Mēs ar hercogu Burbonu nolēmām — es būšu valdniece, bet viņš — armijas virspavēlnieks! De Gīza kungs, kamēr vēl jūs esat lielā maģistra amatā, esiet tik laipns un izpildiet savu pienākumu — paziņojiet par karaļa Fransuā II nāvi.
— Karalis ir miris, — hercogs neskanīgi sacīja.
Herolds to tūlīt atkārtoja uz lielās zāles sliekšņa, kā to prasīja tradīcija:
— Karalis ir miris! Karalis ir miris! Karalis ir miris! Lūdziet Dievu par viņa dvēseli!
Un tūlīt pat viens no galminiekiem iesaucās:
— Lai dzīvo karalis!
Audzinātāja pieveda mazo Orleānas hercogu pie karalienes Katrīnas un tā, paņēmusi mazo zēnu aiz rokas, izveda to zālē un parādīja galminiekiem.
— Lai dzīvo mūsu labais karalis Kārlis IX! — atskanēja galminieku saucieni. Kardināls un hercogs de Gīzs bija palikuši vieni.
— Tā nu mūsu laimei pienākušas beigas! — kardināls skumji no- šūpoja galvu.
Godkārīgais hercogs viņam iebilda:
— Mūsu — varbūt, bet ne mūsu dzimtas! Mēs vēl spēsim nogludināt ceļu manam dēlam.
— Kā lai mēs atkal salabstam ar karalieni Katrīnu? — Lotringas Kārlis bija nobažījies.
— Pagaidīsim, kamēr viņa sastrīdēsies ar saviem Burboniem un hugenotiem.
Turpinādami sarunu, viņi pa slepenajām durvīm atstāja istabu.
Marija Stjuarte skūpstīja Fransuā nedzīvo roku:
— Neviens, izņemot mani, neapraud tavu nāvi! Mans nabadziņ, tu mani tā mīlēji!
— Bet es arī esmu šeit, — sacīja Gabriels ar asarām acīs, kurš visu laiku bija turējies malā.
— Ak, es jums pateicos! — Marija tam uzmeta atzinīgu skatienu.
— Taču es ne tikai viņu apraudāšu, — Gabriels čukstēja, redzēdams no attāluma, cik cēli Monmoransī izturas, grozīdamies blakus Katrīnai Mediči.. - Pilnīgi iespējams, ka es atriebšos ne tikai par viņu! Ja konetabls atkal ir ieguvis varu, mēs ar viņu vēl pacīnīsimies!
XXXIV Paliec sveika, Francija!
Astoņus mēnešus pēc Fransuā II nāves, 1561. gada 15. augustā, Marija Stjuarte gatavojās ar kuģi no Kalē doties uz Skotiju.
Visu šo laiku viņa katru dienu un katru stundu pretojās ne tikai Katrīnas Mediči, bet pat savu tēvoču prasībām, kas gribēja viņu dabūt prom no Francijas. Marija nekādi nespēja izšķirties par aizbraukšanu no šīs zemes, kas viņai bija tik dārga, kur viņa bijusi laimīga un mīlēta.
Neskatoties uz sērām, viņa pēc Lotringas kardināla ielūguma viesojās Reimsā un tur, Šampaņā, palika līdz pavasarim. Pēc tam, kad jau reliģiskie nemieri bija sasnieguši arī Skotiju, viņa beidzot nolēma braukt. Šajā lēmumā sava nozīme bija arī Katrīnas Mediči naidam, kas sekoja tai visur.
Tātad jūlijā viņa atvadījās no galma Senžermēnā.
Kā karaļa atraitne viņa saņēma renti divdesmit tūkstoš livru apmērā. Bez tam viņai bija ļoti daudz dārglietu. Šāds ieguvums varētu piesaistīt kāda lielceļa laupītāja uzmanību. Bija arī jābīstas no Elizabetes, Anglijas karalienes, kura jaunajā Skotijas karalienē jau saskatīja sāncensi.
Tāpēc vairāki galminieki piedāvājās pavadīt Mariju tālajā ceļā.
Ieradusies Kalē, Marija tur ieraudzīja ne tikai savus tēvočus, bet arī daudzus galminiekus.
Ostā jau stāvēja divas galeras gatavas ccļam. Tomēr viņa nodzīvoja Kalē sešas dienas, jo daudzie pavadītāji nekādi nespēja šķirties no viņas. Aizbraukšanu nolika uz 15. augustu.
Diena bija gadījusies skumja un mitra, lai gan nebija ne vētras, ne lietus.
Krastmalā Marija vēlējās pateikties visiem pavadītājiem. Viņa katram pastiepa roku atvadu skūpstam. Visi nāca un goddevīgi, uz viena ceļa nometušies, ar lūpām pieskārās šai brīnišķīgajai rociņai. Pēdējais pienāca kāds cilvēks, kurš sekoja Marijai no pašas Senžermēnas. Ietinies apmetnī un dziļi uz acīm uzmaucis platmali, viņš jāja visiem aiz muguras un ne ar vienu nesarunājās.
Bet kad tas nometās uz ceļa un noņēma platmali, Marija ieraudzīja, ka tas ir Gabriels de Montgomerijs.
— Kā, grāf, tas esat jūs? Uzticamais draugs, es priecājos jūs redzēt! Kā man gribētos ar kaut ko vairāk apliecināt manu pateicību jums, bet diemžēl šeit man nekā nav. Ja jūs būtu ar mieru sekot man uz manu nabaga Skotiju…
— Es labprāt to darītu, — Gabriels sacīja, — taču mani notur Francijā kāds svarīgs iemesls. Ir kāda persona, kas man ir dārga un svēta… es neesmu ar to tieies divus gadus un visu šo laiku…
— Vai tiešām jūs runājat par Diānu de Kastro? • — Marija viņu pārtrauca.
— Par viņu, jā. Pagājušajā mēnesī Parīzē es no viņas saņēmu vēstuli. Viņa man nozīmēja tikšanos Senkantēnā 15. augustā. Taču es tur varēšu būt tikai rīt. Es nezinu, kāpēc viņa mani sauc. Bet es esmu pārliecināts, viņa man nepārmetīs to, ka es gribēju atvadīties no jums.
— Mīļā Diāna! — Marija domīgi sacīja. — Viņa man bija kā māsa, viņa arī mani mīlēja. Ņemiet un iedodiet viņai šo gredzenu no manis. Un drīzāk brauciet pie viņas. Palieciet sveiks! Un arī jūs, draugi, palieciet sveiki! Mani gaida.
Viņa apņēmīgi uzkāpa pa trapu. Aiz viņas gāja tie, kas kopā ar viņu devās uz Skotiju.
Slaukot asaras, viņa ar lakatiņu māja radiem un draugiem, kas palika krastā.
Beidzot, kad galera izgāja atklātā jūrā, viņa pamanīja lielu laivu, kas iepeldēja ostā. Taču pēkšņi laiva ne no šā, ne no tā sasvērās uz priekšu un, it kā uzdūrusies zemūdens klintij, ātri grima. Tas viss notika tik strauji, ka no galeras pat nepaspēja nolaist glābšanas laivu. Pēc brīža jūra aprija lielo laivu ar visu tās komandu.