— Augstais Dievs! — Marija iesaucās. — Cik šausmīga zīme!
Pa to laiku vējš kļuva stiprāks un galerai uzvilka buras. Krasts attālinājās un Marija, atspiedusies pret margām, skatījās uz ostas pusi un bezgalīgi atkārtoja:
— Paliec sveika, Francija! Paliec sveika, Francija!
Tā viņa nostāvēja līdz pašai tumsai, bet kad viņu aicināja vakariņās, viņa jūtu uzplūdā sāka nevaldāmi raudāt.
— Paliec sveika, mana dārgā Francija! Es tevi nekad vairs neredzēšu!
Tad, atteikusies no vakariņām, viņa aizgāja uz savu kajīti, palūgusi, lai viņu pamodina no rīta, ja būs redzams krasts.
Taču šoreiz liktenis Marijai uzsmaidīja — vējš norima, ar airu palīdzību kuģis lēni kustējās uz priekšu un no rīta, kad uzausa gaisma, Francija vēl bija redzama.
Kad stūrmanis pieklauvēja pie karalienes kajītes, viņa jau bija apģērbusies un, gultā sēžot, skatījās pa logu uz tālo, viņas sirdij tik ļoti dārgo krastu. Taču laime nebija ilgstoša — vējš pieņēmās spēkā, un drīz vien Francija pazuda skatienam.
Pār jūru nogūla bieza migla. Nācās peldēt uz labu laimi, cenšoties turēties pie kursa. Kad trešajā dienā migla izklīda, izrādījās, ka tiem visapkārt bija lielas klintis, un ja tie vēl būtu tā kādu gabalu braukuši uz priekšu, tad noteikti sasistos.
Izmērot dziļumu, jūrnieki konstatēja, ka viņi atrodas pie Skotijas krastiem. Galera, meistarīgi lavierējot starp klintīm, beidzot izmeta enkuru kādā ostā netālu no Edinburgas.
Marijas svītā bija tādi neprāši, kas sacīja, miglas aizsegā viņi ir iekuģojuši valstī, kur valda miglaina neskaidrība. Mariju neviens negaidīja un, lai nokļūtu Edinburgā, viņai kopā ar svītu nācās kratīties zirgu pajūgos.
Ieraugot šos kleperus, Marija nevilšus atcerējās tīršķirnes rikšotājus, ar kādiem viņa jāja karalisko medību laikā. Viņai noritēja vēl daža asara, salīdzinot valsti, kurā viņa atradās, ar to, ko bija atstājusi. Bet tad viņa caur asarām pasmaidīja un sacīja:
— Ir jābruņojas ar pacietību, ja no debesīm nolaižas uz zemes.
Tā Marija Stjuarte ieradās Anglijā, kur liktenis tai vēlāk atņēma dzīvību.
Epilogs
Tikai nākošajā dienā, 16. augustā, Gabriels ieradās Senkantēnā. Pie pilsētas vārtiem viņš ieraudzīja Žanu Pekuā, kas viņu jau gaidīja.
— Te nu jūs esat, grāf! — audējs nopriecājās. — Es jau domāju, ka jūs katrā ziņā atbrauksiet. Tikai žēl, ka nokavējāt. Žēl gan!
— Nokavēju? Kāpēc? — Gabriels uztraucās.
— Vai tad de Kastro kundze jūs neaicināja atbraukt piecpadsmitajā?
— Aicināja, taču viņa neuzstāja tieši uz šo datumu, un nemaz nepaskaidroja, kāpēc viņa mani sauc.
— Grāfa kungs, — Žans Pekuā sacīja, — tieši vakar, 15. augustā, de Kastro kundzi iesvētīja mūķenes kārtā.
Nobālušajam Gabrielam izlauzās vaids.
— Jā, un ja jūs būtu ieradies laikā, jūs varētu traucēt tam, kas notika.
— Nē, es to nebūtu varējis. Es to nemaz pats negribētu, — Gabriels sadrūma vēl vairāk. — Acīmredzot, tas bija liktenis, kas mani aizturēja Kalē! Ja es būtu šeit, viņa šajā svinīgajā brīdī manā klātbūtnē ciestu daudz vairāk nekā vienatnē, savu dzīvi atdodama Dievam.
— Nu, tik ļoti vienatnē viņa tomēr nebija, — Žans Pekuā piebilda.
— Protams, — Gabriels piekrita, — pie viņas bijāt jūs, Babete, viņas draugi…
— Ne tikai mēs, — Žans Pekuā viņu pārtrauca, — klāt bija arī viņas māte.
— Ko? De Puatjē kundze? — Gabriels iesaucās.
— Jā, grāfa kungs, viņa pati… Saņēmusi meitas vēstuli, viņa steidzās šurp un vakar piedalījās svinīgajā ceremonijā… Viņa,droši vien,arī pašlaik ir kopā ar jauno mūķeni.
Gabrielu pārņēma šausmas.
— Kāpēc viņa vispār to sievieti aicināja?
— Jūsu augstība, tā sieviete taču tomēr ir viņas māte…
— Kas par niekiem! — Gabrieis kļuva nikns. — Nu es redzu, ka man patiešām te bija jābūt! De Puatjē kundze nebūs šurp nākusi ar labiem nodomiem! Es eju uz klosteri. Man jāsatiek de Kastro kundze! Domāju, ka mana klātbūtne viņai ir nepieciešama. Ejam!
Gabrielu de Montgomeriju gaidīja jau kopš vakardienas un tāpēc tūlīt ielaida klostera uzgaidāmajā istabā. Tur jau bija Diāna ar savu māti. Gabriels atkal viņu ieraudzīja pēc ilgās atšķirtības un kā neredzamas vētras gāzts nokrita uz ceļiem pie nožogojuma, kas šķīra viņu no Diānas.
— Mana māsa… mana māsa… — tas bija viss, ko viņš spēja izrunāt.
Viņš izdzirda viņas maigo balsi:
— Mans brāli!
Viena pati asara noritēja pa viņas vaigu, kaut gan lūpās tai bija skumjš smaids.
Pagriezis galvu, Gabriels ieraudzīja arī otru Diānu — de Puatjē kundzi. Viņa smējās, bet tie bija sātaniski smiekli.
Gabriels tai atbildēja vienīgi ar nicinošu skatienu un atkal pagriezās pret māsu Beniju, bēdīgi atkārtodams:
— Mana māsa!
Tad Diāna de Puatjē aukstā un bezkaislīgā tonī vaicāja:
— Jūs laikam domājat māsu Kristu, uzrunājot to, kas vēl vakar bija hercogiene de Kastro?
— Ko jūs ar to gribat teikt? Augstais Dievs, ko jūs ar to gribat teikt?
Diāna de Puatjē viņam neatbildēja, bet griezās pie savas meitas:
— Mans bērns, šķiet, ir klāt brīdis, kad es varu jums atklāt noslēpumu, uz ko es vakar tikai norādīju, bet šodien vairs nevaru un negribu no jums slēpt.
— Par ko jūs runājat? — Gabriels iesaucās.
— Mans bērns, — tikpat mierīgi de Puatjē kundze turpināja, — esmu šurp atbraukusi no vientulības, kur ar de Montgomerija kunga laipnu gādību dzīvoju jau divus gadus… jā, esmu šurp atbraukusi ne tikai tāpēc, lai svētītu jūs… Šodien, bērns, es pārtraukšu savu klusēšanu! Pēc de Montgomerija sejas var skaidri spriest, ka viņš pēc jums ir kā bez prāta. Lai tad viņš jūs aizmirst! Ja viņš lolos cerību, ka jūs esat grāfa de Montgomerija meita, tad viņa domas pastāvīgi atgriezīsies pie jums… Taču tas būtu noziegums. Noziegums, kurā es negribu būt līdzdalīga. Tātad, ziniet, Diāna — jūs neesat grāfa māsa, jūs esat karaļa Indriķa II meita.