— Ak Dievs! — Diāna aizsedza seju ar rokām.
— Jūs melojat! — Gabriels niknumā iesaucās. — Kur ir pierādījumi?
— Lūk! — Diāna de Puatjē izņēma no tērpa krokām vēstuliti un sniedza to Gabrielam.
Gabriels drudžaini sagrāba to.
Pa to laiku de Puatjē kundze mierīgi turpināja:
— Šo vēstuli uzrakstīja jūsu tēvs dažas dienas pirms ieslodzījuma, jūs pats varat par to pārliecināties. Tajā viņš žēlojas par to, ka es esmu bijusi tam pārāk nepieejama, taču viņš samierinās ar to, jo tic, ka es drīz kļūšu viņa sieva. Ak, par šīs vēstules īstumu nav nekādu šaubu — tie ir viņa izteicieni, viņa rokraksts, nemaz nerunājot par datumu, kas ir uz vēstules. Nu jūs, de Montgomerija kungs, redzat, cik noziedzīgas bija jūsu domas par māsu Beniju! Jūs neviena pati asins lāse nesaista ar to, kas tagad ir Kristus līgava! Nu mēs ar jums, grāf, esam norēķinājušies, vairāk man jums nekas nav sakāms!
Izlasījis vēstuli, Gabriels pats pārliecinājās, kļūdas nevarēja būt. Gabrielam šķita, ka viņa tēva balss no kapa vēsta viņam patiesību.
Kad viņš atrāva skatienu no vēstules, viņš ieraudzīja, ka Diāna de Kastro ir paģībusi svētbildes priekšā.
Viņš metās pie tās, taču uzdūrās aizžogojuma stieplēm. Pagriezies, viņš atkal ieraudzīja Diānu de Puatjē, kas apmierināti smaidīja.
Zaudēdams veselo saprātu, viņš pacēla pret viņu roku… Taču tad atjēdzās un skriešus metās projām, saucot: „Paliec sveika, mana Diāna!" Viņš baidījās, ka tad, ja viņš kavēsies vēl kaut vai brīdi, viņš šo indīgo čūsku samīdīs par to, ka tā sauc sevi par māti!..
Pie klsotera vārtiem viņu gaidīja norūpējies Žans Pekuā.
— Nevaicā man neko! Nerunā ar mani! — Gabriels iesaucās.
Taču Pekuā skatījās uz viņu ar tik dziļu līdzjūtību, ka Gabriels tūlīt
pat atmaiga:
— Piedodiet man, es esmu tuvu vājprātam! Ak, labāk ne par ko nedomāt! Jā, jā, es aizbēgšu uz Parīzi… Pavadiet mani, ja gribat, līdz pilsētas vārtiem. Un esiet tik laipns, nevaicājiet man neko, bet pastāstiet, kā klājas jums…
Zanara Pekuā ļoti gribējās, lai Gabriels tiek vaļā no drūmajām domām, tāpēc viņš pastāstīja, ka Babete jūtas labi un nesen dāvājusi tam burvīgu mazuli. Ka brālis Pjērs gatavojas atvērt jaunu ieroču darbnīcu Senkantēnā un ka viens karavīrs, kas no Pikardijas bija atgriezies mājās, stāstījis par Martēnu, kurš laimīgs dzīvo ar savu pārmācīto sievu Ber- trānu.
Bet Gabriels, savu bēdu nomākts, lāga neklausījās. Kad viņi piegāja pie pilsētas vārtiem, viņš sirsnīgi paspieda Žanam Pekuā roku un teica:
— Palieciet sveiks, mans draugs, paldies par jūsu labo sirdi. Pasveiciniet no manis visus. Esmu priecīgs, ka jums klājas labi. Atcerieties par mani retu reizi!
Pamanījis, ka Žana Pekuā acīs mirdz asaras, Gabriels, atbildi nesagaidījis, uzlēca zirgā un aizjāja.
Nākošajā dienā viņš ieradās pie admirāļa Koliņī:
— Admirāl, — viņš teica, — es zinu, ka reliģiskās vajāšanas un ticības kari nemitīgi atjaunojas, neraugoties uz pūlēm tos apslāpēt. Lūdzu ņemiet vērā, ka tagad es esmu gatavs Reformācijai atdot ne tikai savas domas, bet arī zobenu. Jūsu rindās man būs vieglāk aizsargāties no viena mana ienaidnieka un atriebties otram…
Gabriels domāja Katrīnu Mediči un konetablu. Vai vēl jāsaka, ar cik lielu prieku Koliņī saņēma savu cīņubiedru, kura enerģija un drosme bija jau ne vienu reizi vien pārbaudītas. Kopš tā brīža grāfa dzīves gājums sakrīt ar ticības karu vēsturi Kārļa IX laikā, kad valsti pārpludināja asinis.
Šajos karos Gabriels de Montgomerijs ieguva bezbailīga un draudīga karotāja slavu. Ne velti, saņēmusi ziņas par kādu svarīgu kauju, Katrīna Mediči ik reizi nobālēja, izdzirdējusi viņa vārdu.
Visiem ir zināms, ka pēc slaktiņa Vasi* ciematā, Ruāna un visa Nor- mandija atklāti pievienojās hugenotu kustībai. Par šis grandiozās sacelšanās vaininieku pelnīti uzskatīja grāfu Montgomeriju.
1562. gada martā Fransuā de Gīzs kopā ar savu karavīru vienību brauca cauri Vasi ciematam, kur nejauši uzdūrās hugenotiem, kas dziedāja savas himnas; tika nogalināti divdesmit trīs un ievainoti ap simt cilvēku.
Tajā pašā gadā viņš piedalījās kādā kaujā, kur izrādīja apbrīnojamu varonību.
Runāja, ka tieši viņš ar pistoles šāvienu ievainoja konetablu Monmoransī un būtu to nogalinājis, ja princis de Porsjēns nebūtu viņu izglābis, saņemdams gūstā.
Zināms ari tas, ka mēnesi vēlāk hercogs de Gīzs, izrāvis uzvaru no konetabla neveiklajām rokām, ticis nodevīgi nogalināts Orleānas tuvumā. To izdarīja kāds fanātiķis vārdā Poltro. Ar to pašu Monmoransī bija ticis vaļā no sāncenša, bet tajā pašā laikā zaudējis, arī sabiedroto. 1567. gadā kaujā pie Sendenī viņš vairs netika cauri ar vieglu izbīli kā iepriekš.
Skotietis Roberts Stjuarts viņu izsauca uz divkauju, uz ko konetabls atbildēja, iesitot viņam ar zobena spalu tieši pa seju. Tajā pašā brīdī kāds izšāva no malas un nāvīgi ievainotais konetabls nokrita no zirga.
Asiņainā miglā, kas traucēja tam redzēt, viņš paspēja saskatīt Gabrielu de Montgomeriju.
Nākošajā dienā konetabls nomira.
Tagad Montgomerijam tiešu ienaidnieku vairs nebija. Tomēr viņš nekļuva mazāk bīstams — viņš tika joprojām uzskatīts par neuzvaramu un nenotveramu.