Kad Katrīna Mediči vaicāja, kas atdeva Bērni Navarras karalienei un padarīja Bernes princi par hugenotu ģenerāli, viņai atbildēja:
— Grāfs de Montgomerijs!
Kad nākošajā dienā pēc Bērtuļa nakts, 1572. gadā, savās atriebības alkās nesātīgā Katrīna vaicāja nevis par tiem, kas gājuši bojā, bet par tiem, kas palikuši, pirmais vārds, ko viņai nosauca, bija grāfs de Montgomerijs.
Kopā ar Lanū Montgomerijs steidzās ua Larošelu.
Larošela izturēja deviņus uzbrukumus, bet karaļa armija zaudēja četrdesmit tūkstošus vīru, kas bija nogalināti vai smagi ievainoti. Armija ar godu kapitulēja, bet Gabriels izgāja no turienes sveiks un vesels.
Tad viņš devās uz Sansēru, ko bija aplencis gubernators Berī. Aplenktos cietokšņos, kā mēs atceramies, Gabriels jutās kā zivs ūdenī. Saujiņa pilsētnieku, kam nebija nekādu ieroču, izņemot dzelzs nūjas, četrus mēnešus pretojās seštūkstoš vīru lielam korpusam.
Viņi padevās ar vienu noteikumu — tiem, tāpat kā Larošelas iedzīvotājiem, bija saglabāta personas neaizskaramība un ticības brīvība.
Katrīna Mediči ar pieaugošu niknumu skatījās, kā viņai no rokām atkal izslīd senais ienaidnieks.
Montgomerijs atstāja liesmojošo Puatrī un ieradās Normandijā, kas tikko bija nomierinājusies, lai tur atkal iedegtu sacelšanās liesmas.
Izbraucis no Senlo, viņš trīs dienu laikā ieņēma Karantānu un ieguva valoņu arsenālu. Visa normandiešu muižniecību nostājās viņa pusē.
Katrīna Mediči un karalis nekavējoties saposa ceļā trīs armijas un izsludināja vēl divu gadagājumu vispārējo mobilizāciju. Karaliskās armijas priekšgalā stājās hercogs de Matinjons.
Šoreiz, izveidojis armiju, līdzīgu karaliskajai, Gabriels pats to nevadīja, bet iejuka vienkāršo protestantu pūlī un meklēja tikai vienu — sastapšanos ar Kārli IX.
Viņš sastādīja lielisku plānu, kas protestantiem solīja spožu uzvaru. Atstājot Matinjonam Senlo aplenkšanu, viņš slepus izgāja no pilsētas un devās uz Domfronu, uz kurieni Fransuā de Gelo bija nodomājis aizvest visu Bretaņas un Anžū aristokrātiju. Ar šiem apvienotajiem spēkiem viņi bija nolēmuši uzbrukt karaliskajai armijai pie Senlo, pārsteigt to un pilnīgi iznīcināt.
Taču nodevība dzen postā arī neuzvaramos. Kāds spiegs paziņoja Matinjonam par Montgomerija slepeno braucienu uz Domfronu četrdesmit jātnieku pavadībā.
Matinjonam nebija tik svarīgi ieņemt Senlo, bet gan sagūstīt Mont- gomeriju. Viņš uzticēja Senlo ieņemšanu vienam no saviem leitnantiem, bet pats, paņēmis līdzi divus pulkus, sešsimt jātnieku un spēcīgu artilēriju, devās uz Domfronu.
Tādā situācijā jebkurš cits padotos bez cīņas, bet Gabriels de Montgomerijs ar saviem ļaudīm nolēma mēroties spēkiem ar armiju.
Domfrona pretojās divpadsmit dienas, grāfs Montgomerijs veica septiņus pretuzbrukumus… Kad beidzot ienaidnieks ielauzās pilsētā, Gabriels paslēpās tornī, lai tur cīnītos līdz galam.
Tagad ar viņu kopā nebija vairāk par trīsdesmit cilvēkiem. Matinjons uzbruka tornim ar veselu lielgabalu bateriju un daudz kareivjiem.
Uzbrukums ilga piecas stundas, uz vakarpusi Gabrielam bija palikuši sešpadsmit vīri, taču vēl viņš turējās. Naktī viņš kopā ar savējiem laboja caurumus sienā kā vienkāršs kareivis.
No rita atkal sākās uzbrukums. Pa nakti Matinjons bija saņēmis papildspēkus.
Varonības ielenktajiem netrūka, taču pulveris bija beidzies.
Monigomerijs, lai dzīvs nenonāktu ienaidnieka rokās, gribēja sevi nodurt ar zobenu, taču Matinjons pie viņa sūtīja parlamentāriešus, kas sava komandiera vārdā solīja, ka Gabrielam saglabās dzīvību un ļaus aiziet.
Montgomerijs noticēja šim solījumam. Bet velti. Viņam vajadzēja atcerēties Kastelno! Tajā pašā dienā Gabrielu iekala ķēdēs un aizveda uz Parīzi.
Beidzot Katrīna Mediči turēja viņu savās rokās! Lai ar nodevību, bet vai nav vienalga! Kārlis IX bija tikko miris, Indriķis III vēl nebija atgriezies no Polijas, un viņas vara bija neierobežota.
Monlgomerijs 1574. gada 26. jūnijā stājās tiesas priekšā un tika notiesāts uz nāvi.
27. jūnijā pēc nežēlīgas spīdzināšanas grāfam de Montgomerijam nocirta galvu.
Nāvessoda izpildīšanā klāt bija Katrīna Mediči.
Tā savu dzīvi beidza šis neparastais cilvēks, viena no stiprākajām un cēlākajām dvēselēm, kādu redzējis 16. gadsimts.
Diāna de Kastro par šo nāvi neuzzināja. Māsa Benija, Senkantēnas benediktiniešu klostera priekšniece, nomira gadu pirms šī skumjā notikuma.
Beigas
SATURS
DIVAS DIĀNAS
Pirmā daļa
I Grāfa dēls un karaļa meita 5
III Nometnē * 20
IV Karaļa favorīte 30 V Karaļa bērnu apartamentos 35
VII Konetabla kunga tēvreize 43 VIII Veiksmīgais karuselis 49
IX Kā var paiet garām savam liktenim,
nezinot to 54
XIV Diāna de Puatjē 83 XV Katrīna Mediči 90
XIX Kā Indriķis II, vēl tēvam dzīvam esot, sāka
apgūt viņa mantojumu 114
XX Par draudzības noderīgumu 116
XXI Kā greizsirdība reizēm dzēsa kārtu
atšķirības jau pirms Franču revolūcijas 121