Bet šīs uzmācīgās baumas, kurās Diānas de Kastro vārds bija saistīts ar Fransuā de Monmoransī, tik skaļi dunēja tam ausīs, ka viņš sāka domāt.
Vai patiesi Diāna piekritīs šīm šausmīgajām laulībām?
Vai viņa šo Fransuā mīl?
Vai šīs mokošās šaubas nespēs kliedēt pat viņu satikšanās?
Tāpēc Gabriels nolēma pavaicāt Martenam, kam jau bija vairāki paziņas galmā un kam kā ieročnesējam pienācās zināt vairāk par savu kungu.
Šāds vikonta d'Eksmesa lēmums bija pa prātam ari Martēnam, kurš manīja, cik norūpējies ir saimnieks, un uzskatija, ka grēks slēpt savus uztraukumus no krietnā kalpa pēc piecu gadu kopīgām bēdām un priekiem. Martēns arī bija nolēmis jautāt Gabrielam, kas nospiež viņa sirdi.
Notikusī saruna atklāja sekojošo — Gabriels noskaidroja, ka Diāna de Kastro nemīl Fransuā Monmoransī, bet Martēns saprata, ka Gabriels Diānu de Kastro mīl.
Šis secinājums tā abus iepriecināja, ka Gabriels ieradās Luvrā stundu pirms karalienes durvju atvēršanās, bet Martēns, lai parādītu godu vikonta iemīļotajai, nekavējoties devās pie galma skrodera un nopirka tumšas vadmalas kamzoli un dzeltenas adītas bikses. Samaksājis par visu skaidrā naudā, viņš tūdaļ uzvilka jaunās drēbes, lai vakarā varētu paspīdēt LuvraS priekštelpā, kur tam būs jāgaida savs kungs.
Skroderis bija gluži apstulbis, pēc pusstundas atkal ieraugot Martēnu, nu jau citā tērpā. Kad viņš izteica savu izbrīnu, Martēns atbildēja uz to, ka vakars esot pavēss un nācās apģērbties siltāk. Taču jaunais kamzolis un bikses viņam tik ļoti patīkot, ka viņš esot atnācis nopirkt vai pasūtt otru tādu pašu drēbju kārtu.
Skroderis velti pūlējās ieskaidrot Martēnam, ka tas radīs iespaidu, it kā viņš vienmēr staigā vienās un tajās pašās drēbēs, un ka labāk pasūtīt dzelteno kamzoli un tumšas bikses, ja jau viņam šīs krāsas ir tik ļoti patikušas. Martēns pastāvēja uz savu, un skroderis sakarā ar to, ka viņam nebija gatavu tādu tērpu, tomēr apsolīja piemeklēt tieši tādas pašas krāsas audumu.
Pa to laiku nedabīgi garā stunda, kuru Gabriels dabūja nogaidīt savas paradīzes vārtu priekšā, bija pagājusi, un viņam bija iespēja kopā ar citiem viesiem iekļūt karalienes apartamentos.
Pirmajā mirklī Gabriels pamanīja Diānu. Viņa sēdēja blakus Marijai Stjuartei.
Iet viņai uzreiz klāt būtu bijis pārdroši un, šķiet, pārāk nesaprātīgi no svešinieka puses. Gabriels samierinājās ar nepieciešamību sagaidīt labvēlīgu brīdi.
Bet pašlaik viņš sarunājās ar bālu, vārgu jaunekli, kas nevilšus atradās viņa tuvumā. Tad, papļāpājis ar Gabrielu par tikpat nenozīmīgām tēmām, kāds šķita pats jaunais cilvēks, viņš Gabrielam vaicāja:
— Ar ko man ir tas gods runāt?
— Es esmu vikonts d'Eksmess, — Gabriels sacīja. — Vai es drīkstu jums uzdot to pašu jautājumu?
Jaunais cilvēks pārsteigts skatījās Gabrielā, bet tad teica:
— Es esmu Fransuā de Monmoransī.
Ja viņš būtu atbildējis „pats velns", Gabriels nebūtu varējis straujāk un ar lielākām šausmām atsprāgt no viņa. Fransuā nebija apveltīts ar sevišķu apķērību, tāpēc nevarēja saprast, kas ir noticis. Taču domāt viņam nepatika, un drīz viņš vairs nelauzīja galvu par šo dīvaino atgadījumu. Viņš gāja meklēt citus, mierīgākus sarunu biedrus.
Gabriels gribēja doties pie Diānas de Kastro, bet viņam traucēja viesu pūlis, kas bija apstājuši karali.
Indriķis II tikko bija paziņojis, ka vēlēdamies šo dienu beigt ar pārsteigumu dāmām, viņš ir licis galerijā iekārtot skatuvi, un uz tās tūlīt tiks izrādīta piecu cēlienu komēdija «Drosminieks", ko sarakstījis Žans An- tuāns de Bajifa kungs.
Šī vēsts, protams, tika uzņemta skaļi jūsmīgi. Kavalieri sniedza dāmām roku un pavadīja tās uz blakus zāli, kur uz ātru roku bija uzbūvēts paaugstinājums.
Gabrielam neizdevās piekļūt Diānai tuvāk, un viņš iekārtojās tai aizmugurē, netālu no karalienes.
Katrīna Mediči pamanīja jauno cilvēku un pamāja tam. Nācās pieiet pie viņas.
— D'Eksmesa kungs, kāpēc mēs jūs šodien neredzējām turnīrā?
— Jūsu majestāte, dienesta pienākumi, kurus man uzticēja karalis, liedza man šo iespēju.
— Žēl gan, — Katrīna valdzinoši uzsmaidīja Gabrielam, — jūs taču esat viens no mūsu drosmīgākajiem un veiklākajiem jātniekam. Vakar jūsu dēļ pat karalis sagrīļojās seglos — ļoti rets gadījums. Man būtu bijis prieks vēlreiz kļūt par jūsu uzvaras liecinieci.
Gabriels klusuciešot paklanījās. Šo karalienes komplimentu samulsināts, viņš nezināja ko atbildēt.
— Vai jūs zināt šo lugu, kuru mums gatavojas izrādīt? — Katrīna turpināja acīmredzamā labvēlībā pret skaisto un kautrīgo jaunekli.
— Es zinu tikai tās latīņu oriģinālu, — Gabriels atbildēja, — jo esmu dzirdējis, ka šī luga ir vienkāršots Terencija* komēdijas atdarinājums.
— Ja nemaldos, — karaliene piezīmēja, — jūs literatūrā orientējaties ne sliktāk kā rīkojaties ar šķēpu.
Tas viss tika sacīts pusbalsī un teikto pavadīja acu skats, ko par drūmu nekādi nevarētu saukt. Bet noslēgtais, domīgais Gabriels skaistās itālietes rotaļīgo sarunas veidu neatbalstīja. Nejēga! Kā viņš varēja zināt, ka pateicoties tieši karalienes labvēlībai, viņš ne tikai sēdēs blakus Diānai, bet ari dabūs redzēt visspilgtāko viņas mīlestības pierādījumu — greizsirdību.
Patiešām, kad Prologs, saskaņā ar tradīciju, lūdza klausītājiem būt iecietīgiem, Katrīna pačukstēja Gabrielam:
— Apsēdieties man aiz muguras, skolotais kungs, lai nepieciešamības gadījumā jūs man varētu sniegt paskaidrojumus.