— Mans draugs, — de Kastro kundze maigi teica, — arī es jums atbildēšu ar stāstu par savu dzīvi. Kad es divpadsmit gadu vecumā nonācu galmā, pēc pirmajām dienām, kuras aizpildīja pārsteigums un ziņkārība, es sāku garlaikoties. Zelta ķēdes, ar kurām es biju piekalta pie šādas dzīves, kļuva man par nastu, es ilgojos pēc mūsu mežiem un laukiem, Gabriel, pēc Vimutjē un Montgomerijas.
Katru vakaru es mirku asarās. Mans tēvs, karalis, pret mani bija ļoti laipns, un es centos viņa labsirdībai atbildēt ar mīlestību. Bet kur bija mana brīvība? Kur bija Aloīze? Kur bijāt jūs, Gabriel? Karali es redzēju reti. De Valantinuā attiecībās ar mani bija auksta un nerunīga, gandrīz vai izvairījās no manis. Bet es… man bija nepieciešams, lai mani kāds mīlētu, Gabriel… Labais draugs, man bija ļoti grūti…
— Mana nabaga Diāna! — Gabriels nočukstēja pavisam aizkustināts.
— Tāpēc, — Diāna turpināja, — kamēr jūs cīnījāties, es te nīku. Vīrietis rīkojas, bet sieviete gaida — tāds ir liktenis. Taču reizēm gaidīt ir daudz grūtāk nekā rīkoties.
Jau pirmajā manas laulības gadā es kļuvu par atraitni, karalis uz sēru laiku mani ievietoja Svēto jaunavu klosterī. Mierīgā un dievbijīgā klostera dzīve man patika daudz labāk nekā mūžīgās galma intrigas un uztraukumi. Tāpēc tad, kad sēras beidzās, es lūdzu karalim, un viņš man atļāva vēl palikt klosterī. Tur mani vismaz mīlēja, jo īpaši māsa Monika, kas man atgādināja Aloizi. Mani mīlēja visas klostera māsas, bet galvenais… Gabriel, es tur varēju sapņot… Es biju brīva. Bet par ko es tur sapņoju, to jūs, protams, varat iedomāties…
Nomierinājies un sajūsmināts Gabriels atbildēja tikai ar kaislīgu skatienu. Par laimi, pašlaik ritēja interesantākā lugas epizode — galvenais varonis bija nokļuvis komiskā situācijā. Gan Gīzi, gan Monmoransī līksmoja. Tāpēc pat tuksnesī mīlas pāris nebūtu atradis nomaļāku stūrīti kā šajā zālē.
— Pagājuši pieci mierīgas dzīves gadi, atdoti cerībām, — Diāna stāstīja. — Man pa šo laiku bija viens vienīgs likteņa trieciens — nomira Angerāns. Taču arī otra nelaime nelika ilgi gaidīt. Karalis mani pasauca pie sevis un paziņoja, ka man jākļūst par Fransuā de Monmoransī sievu.
Es pretojos. Taču tēvs lūdzās un skaidroja, cik liela nozīme ir šīm laulībām valsts dzīvē. Bet jūs, šķita, bijāt mani aizmirsis… tā sacīja karalis, Gabriel. Un kur tad jūs bijāt? Kas jūs esat? Vārdu sakot, karalis mani centās pierunāt, lūdzās… Tas bija vakar… jā, vakar… Es viņam piekritu, taču ar noteikumu, ka, pirmkārt, mans nāvessods tiks atcelts uz trīs mēnešiem, un, otrkārt, es pa šo laiku uzzināšu kaut ko par jums.
— Tātad jūs esat saderināta? — Gabriels nobāla.
— Jā, bet es vēl tad nebiju tikusies ar jums un nezināju, cik saldi mokošas jūtas mani pārņems, jums tik negaidīti parādoties…
Ak, es uzreiz sajūtu, ka mans solījums karalim kļūst par tukšu skaņu, un šīs laulības nav iespējamas, ka mana dzīve pieder tikai jums un, ja jūs vēl mani mīlat, es jūs mīlēšu mūžīgi… Jums man jāpiekrīt, jūs man neko nevarat pārmest…
— Ak, Diāna, jūs esat eņģelis! Un viss, ko es esmu darījis, lai būtu jūsu cienīgs, ir tīrie nieki…
— Klausieties, Gabriel, kad liktenis mūs atkal savedis kopā, apspriedīsim, kādi šķēršļi mums vēl ir jāpārvar. Karalis ir ārkārtīgi godkārīgs attiecībā uz savu meitu, bet laulības ar Monmoransī celtu viņa pašapziņu.
— Šajā ziņā esat mierīga, Diāna. Mana dzimta nemaz nav zemāka par viņa dzimtu un nebūt ne pirmo reizi stāsies laulībā ar karaļa atvasēm.
— Patiesi? Gabriel, tā ir laime! Es taču tik maz no tā visa saprotu! Es par d'Eksmesu dzimtu neesmu dzirdējusi. Tur, Vimutjē, es jūs saucu par Gabrielu un nemeklēju labāku vārdu. Tikai tas man ir mīļš, un ja jūs esat drošs, ka karali apmierinās jūsu izcelsme, viss ir lieliski, es esmu laimīga. Lai kā jūs arī sauktu — d'Eksmess vai Gīzs, vai Monmoransī, viss ir kārtībā… Lai tikai jūs nebūtu Montgomerijs…
— Kāpēc ne? — Gabriels nošausminājās.
— Mūsu senie kaimiņi Montgomeriji acīmredzot nodarījuši karalim ļaunu, un viņš uz tiem ir ļoti dusmīgs.
— Ak tā? — Gabriels iesaucās, jūtot, kā viņam sažņaudzas sirds. — Kurš kuram ir darījis ļaunu — viņi karalim vai karalis viņiem?
— Mans tēvs ir tik labs, viņš nevar būt netaisns, Gabriel.
— Labs pret savu meitu, tas tiesa, bet pret ienaidniekiem…
— … nežēlīgs, var jau būt, — Diāna teica. — Bet, Gabriel, kas mums daļas gar Montgomerijiem?
— Bet ja nu es piederu šai dzimtai?
— Nerunājiet tā, mans draugs!
— Bet tomēr… ko jūs darītu, ja tas tā būtu?
— Ja tas tā būtu, — Diāna atbildēja, — es mestos pie apvainotā un raudātu tik ilgi, kamēr manis dēļ tēvs piedotu jums vai jūs piedotu karalim.
— Un apvainotais pakļautos jūsu lūgumam, protams, ja nav izlietas asinis, jo tikai asinis var gandarīt asinsizliešanu.
— Jūs biedējat mani, Gabriel! Beidziet mani mocīt. Tas taču bija tikai pārbaudījums, vai ne? i
— Jā, Diāna, tikai pārbaudījums… Dievs to nepieļaus… — Gabriels nomurmināja it kā pie sevis.
— Nevar taču būt naida starp manu tēvu un jums?
— Es ceru, Diāna, es ceru. Es ļoti ciestu, ja būtu jums sagādājis tādas sāpes.
— Veiksmi jums, Gabriel! Ja jūs uz to cerat, — viņa ar mīļu smaidu piebilda, — es ceru pierunāt tēvu atteikties no sava lēmuma, kas man ir līdzvērtīgs nāvessodam. Tik varens valdnieks kā viņš atradīs citu veidu, kā apbalvot Monmoransī.
— Nē, Diāna, visu viņa dārglietu un visas viņa varas nepietiks, lai atlīdzinātu to, ka viņi zaudējuši jūs.
— Nebaidieties par to, Fransuā de Monmoransī uz to, paldies Dievam, skatās citādi nekā jūs. Viņš jūsu nabaga Diānas vietā labāk gribētu iegūt maršala zizli. Kad viņš piekritīs šai maiņai, es pakāpeniski sagatavošu karali… Es viņam atgādināšu par mūsu ģimenes saitēm ar d'Eks- mesu dzimtu, par jūsu personīgajiem nopelniem, Gabriel… — Viņa apklusa. — Vai, man šķiet, luga drīz beigsies!