Konetabls saviebās, kardināls nosmīnēja, bet Gabriels atviegloti nopūtās.
— Kungi, — karalis turpināja, šķiet, nopurinājis laiskumu un miegainību, — kungi, mums ar skaidru galvu jāapdomā daudz svarīgu jautājumu. Pašlaik mēs beidzam, bet vakarā tiksimies vēlreiz. Tātad, līdz vakaram, un lai Dievs sarga Franciju!
— Lai dzīvo karalis, — korī iesaucās Karaļa padomes locekļi un izklīda.
XII
Dubultkrāpnieks
Norūpējies konetabls atgriezās no sapulces. Metrs Arno de Tils viņam iznāca pretī un klusi pasauca to:
— Monsenjor, tikai vienu vārdu…
— Kas noticis? — konetabls vaicāja. — Ak, jūs tas esat, Arno. Ko jūs no manis gribat? Šodien es nemaz neesmu noskaņots uz sarunām…
— Jā, es jūs saprotu, — Arno teica, — monsenjors ir apbēdināts par to, kā beidzās tā lieta ar Fransuā kunga un Diānas kundzes precībām.
— Kā tad tu jau to esi uzzinājis, lielceļa laupītāj? Bet būtībā man ir vienalga, ka tas ir visiem zināms. Vējš ir labvēlīgs Gīziem, par to nav šaubu.
— Bet jau rīt tas pūtīs Monmoransī burās, — spiegs atteica. — Šodien karalis neatbalsta šīs laulības, bet rīt viņš var sacīt jau kaut ko citu. Taču mūsu galvenais šķērslis pašreiz nav karalis. Mums ceļā ir gadījies daudz nopietnāks traucēklis.
— Kas var būt nopietnāks traucēklis par karaļa nelabvēlību vai vēsumu?
— Piemēram, Angulemas hercogiene, — Arno atbildēja.
— Tu esi kaut ko uzodis? — konetabls bija jūtami ieinteresējis.
— Bet ko tad es, pēc jūsu domām, darīju šis divas nedējas, monsenjor?
— Jā, par tevi labu laiku nekas nebija dzirdams.
— Nu, redziet! — Arno lepni piebalsoja. — Jūs vēl man pārmetāt, ka es pārāk bieži iekļūstu policijas atskaitēs. Manuprāt, pēdējās divas nedēļas es strādāju klusi un piesardzīgi.
— Tas tiesa, — konetabls piekrita, — un es patiešām nobrīnījos, ka man nebija tevi jāizpestī ne no kādām nepatikšanām. Ja tu nespēlē, tad plītē, un ja nekaujies, tad nodarbojies ar izvirtībām.
— Pēdējo divu nedēļu īstais varonis tomēr nebiju es, bet jaunā gvardes kapteiņa d'Eksmesa ieročnesējs, vārdā Martēns.
— Jā, jā, atceros gan, Martēns nomainīja Arno de Tilu ziņojumos, kurus es saņemu katru vakaru.
— Kurš nesen tika savākts uz ielas galīgi piedzēries?
— Martēns.
— Kurš sakāvās par blēdīšanos kauliņspēlē un ar zobenu ievainoja Francijas karaļa glītāko žandarmu?
— Arī Martēns.
— Visbeidzot, ko vakar pieķēra mēģinājumā nolaupīt metra Goržū sievu?
— Joprojām tas pats Martēns. Šis nelietis pats prasās uz karātavām. Laikam daudz labāks nav arī viņa saimnieks, vikonts d'Eksmess, kuru es tev uzticēju novērot. Viņš nemitīgi aizstāv savu ieročnesēju, cenšoties iestāstīt, ka Martēns ir mierīgs un krietns cilvēks.
— To pašu jau jūs savas labās sirds dēļ parasti sakāt par mani. Martēns domā, ka viņam uzbrucis sātans. Bet īstenībā viņam esmu uzbrucis es.
— Kā? Ko tas nozīmē? Vai tu esi sātans? — konetabls pārmeta krustu. Jo viņš bija māņticīgs kā klostera mūks un neizglītots kā govju meita.
Arno uz to atbildēja ar sātaniskiem smiekliņiem un manīdams, ka konetabls ir pietiekami nobiedēts, teica:
— Nē, monsenjor, velns es neesmu. Lai jūs par to būtu drošs un nomierinātos, es lūdzu izsniegt man piecdesmit pistoļu. Ja es būtu velns, saprotiet pats, nauda man nebūtu vajadzīga un pats varētu sev palīdzēt grūtos brīžos.
— Tev ir taisnība, — konetabls atviegloti nopūtās, — saņem piecdesmit pistolus.
— Es tos esmu godam nopelnījis, iekarodams vikonta d'Eksmesa uzticību. Sātans es gan neesmu, bet mazliet burvis gan — atliek man uzvilkt īpašu tērpu, kas sastāv no tumša kamzoļa un dzeltenām biksēm, tūdaļ vikonts ar mani sāk runāt kā ar labu draugu, no kura nav nekādu noslēpumu.
— Hm… Tas ož pēc karātavām, — konetabls sacīja.
— Nostradamuss* tikai acis uzmetot, kad es reiz gāju tam garām pa ielu, pēc mana ģīmja varēja pateikt, ka beigšu savu dzīvi starp zemi un debesīm. Es ar savu likteni esmu samierinājies, bet tā ir milzīga priekšrocība.
Cilvēks, kam nolemts dzīvi beigt karātavās, nebaidās ne no kā, pat no cilpas. Iesākumam es izlikos par vikonta d'Eksmesa ieročnesēju. Nu bet jūs, vai jūs zināt, vai jūs vismaz nojaušat, kas ir šis vikonts?
— Protams, ka zinu — kaislīgs Gīzu piekritējs.
— Vēl sliktāk, viņš ir de Kastro kundzes laimīgais izredzētais.
— Ko tu pļāpā, un kā tu to vispār zini?
— Es jums teicu, ka viņš no manis neko neslēpj. Es esmu tas, kas bieži nesu zīmītes viņa iemīļotajai un nesu atpakaļ atbildes. Man ir brīnišķīgas attiecības ar šīs dāmas istabeni, bet tā, savukārt, nespēj izprast mana rakstura nepastāvību — reizēm es esmu enerģisks, bet citreiz kautrīgs kā mūķene. Vikonts d'Eksmess un hercogiene de Kastro trīsreiz nedēļā satiekas pie karalienes, bet raksta viens otram katru dienu.
Taču, ticat vai ne, viņu mīlestība ir nevainīga. Viņi mīl viens otru, un, cik es saprotu, no bērnu dienām. Laiku pa laikam es ieskatos viņu vēstulēs, un tās ir tik jaukas. Diānas kundze ir greizsirdīga un, varat iedomāties pret ko — pret karalieni! Bet tā taču nav taisnība! Var jau būt, ka karaliene nav vienaldzīga pret Gabrielu…
— Arno, jūs ceļat neslavu karalienei! — konetabls viņu apturēja.
— Bet jūsu smiekli ir pietiekami daiļrunīgi, monsenjor, — Arno turpināja. Var būt, es sacīju, ka karaliene nav vienaldzīga, taču Gabriels ir pilnīgi auksts pret karalieni, par to nav nekādu šaubu. Šie divi, Diānas kundze un Gabriels, mīl kā divi balodīši, un viņu mīlestība ir aizkustinoša kā maiga pastorāle. Tas gan, lai Dievs man ir žēlīgs, netraucēja man šos balodīšus nodot par piecdesmit pistoliem. Bet jums jāpiekrīt, monsenjor, es neesmu slikti sācis un godam esmu savu naudu nopelnījis.