— Patiešām, Martēn, man tas ir apnicis! Kāpēc tad tu neatbildi?
— Tāpēc, ka man gadās atmiņas zudums. Piemēram, es domāju, ka es esmu vienā vietā, bet esmu pavisam citā. Domāju vienu, bet daru kaut ko citu.
Reiz es paliku ilgāk Senžervē baznīcā, kur vismaz divas stundas skaitīju lūgšanas ar lūgšanu krellēm rokās. Un kas notika? Es atgriezos un uzzināju, ka jūs man esat lūdzis aiznest zīmīti un ka es pat esmu atnesis atbildi. Bet otrā dienā Zasenta man pārmet, ka es pret viņu esmu pārāk vaļīgi izturējies. Un tā tas atkārtojās trīs reizes, monsenjor! Kā jūs domājat, kā tad es varu uz sevi paļauties? Laikam dažreiz manā ādā sēž kāds cits Martēna vietā..
— Labi, es pats par visu atbildēšu, — Gabriels nepacietīgi teica. — Līdz šim tu esi labi un precīzi izpildījis manus rīkojumus, tāpēc arī šoreiz visu izdarīsi kā nākas. Un zini, ka atbilde man atnesīs laimi vai arī iedzīs izmisumā.
— Ak, monsenjor, ja tikai atkal neuznāk tie velna joki!
— Tu atkal to pašu! — Gabriels viņu pārtrauca. — Man ir jāiet un arī tu pēc stundas dodies ceļā. Un vēl kas — tu zini, ka kuru katru dienu es gaidu no Normandijas ierodamies Aloizi. Ja viņa atbrauks manas prombūtnes laikā, ierādi viņai istabu, kas ir blakus manai un uzņem to kā nama saimnieci. Atcerēsies?
— Atcerēšos, monsenjor.
— Tātad, Martēn — ātrums, noslēpuma glabāšana, bet galvenais — nezaudēt dūšu.
Martēns atbildēja ar dziļu nopūtu, un Gabriels izgāja no mājas.
Pēc divām stundām, norūpējies un izklaidīgs, viņš atgriezās, bet, ieraudzījis Martēnu, tūlīt metās pie tā, izrāva tam no rokām ilgi gaidīto vēstuli, ar žestu atlaida viņu un sāka lasīt:
«Pateiksimies Dievam, Gabriel, karalis piekāpās, mēs būsim laimīgi Jūs droši vien jau esat dzirdējis par to, ka no Anglijas bija ieradies herolds, kurš mums pieteica karu karalienes Marijas vārdā, un arī par Flan- drijas plānoto lielo uzbrukumu. Šie divi Francijai varbūt tik nelabvēlīgie notikumi ir labvēlīgi mūsu mīlestībai, jo pastiprina jaunā hercoga de Gī- za ietekmi un mazina vecā Monmoransī izredzes. Karalis vēl šaubījās, bet es tā lūdzos…
Es teicu, ka jūs esat pie manis atgriezies, ka jūs esat varonīgs un dižciltīgs… es nosaucu jūsu vārdu… — lai notiek, kas notikdams! Karalis neko tieši neapsolīja, atbildēja, ka padomās, teica, ka valsts intereses manas laulības tik tieši vairs neskar, ka no viņa puses būtu nepiedodami postīt manu laimi, ka viņš varēs atlīdzināt Fransuā de Monmoransī tā, lai tas būtu apmierināts. Viņš neko nesolīja, taču visu izdarīs. Ak, Gabriel, jūs viņu iemīlēsiet, kā es to mīlu! Mans labais tētis, kurš pārvērtīs par īstenību mūsu sešus gadus ilgo sapni! Man ir tik daudz jums kas sakāms, bet uz papīra vārdi ir auksti un nedzīvi.
Mans draugs, atnāciet šovakar sešos pie manis pa Karaļa padomes sēdes laiku. Žasenta ievedīs jūs pie manis, un mums būs vesela stunda sarunām par spožo nākotni, kas atvērsies mūsu priekšā.
Es paredzu, ka jūs piedalīsieties Flandrijas kaujās. Diemžēl jums nāksies tur būt un pildīt savu karavīra pienākumu, lai izcīnītu mani, kas jūs tik maigi mīl. Ak, Dievs, es taču jūs ļoti mīlu. Kāpēc lai es tagad to no jums slēptu?
Atnāciet, lai es varu redzēt, vai jūs esat tik pat laimīgs kā jūsu Diāna."
— Jā, jā, laimīgs, ļoti laimīgs! — Gabriels skaļi iesaucās, izlasījis vēstuli. — Ko gan es vēl tagad varu vēlēties?
— Katrā ziņā, ne jau nu savas vecās audžumātes klātbūtni, — atskanēja Aloīzes balss. Viņa visu laiku bija sēdējusi istabas tumšākajā kaktā.
— Aloīze! — Gabriels iesaucās, metoties viņas apkampienos. — Aloīze, tas nav tiesa! Tevis man ārkārtīgi pietrūkst! Vai tu esi pie veselības? Tu nemaz neesi izmainījusies. Noskūpsti mani vēlreiz. Arī es neesmu pārvērties, vismaz sirdī ne. Es ļoti uztraucos, kāpēc tu tik ilgi kavējies. Kas tevi aizturēja?
— Lietavas bija izskalojušas ceļus, jūsu gašība. Ja nebūtu jūsu satrauktās vēstules, es nebūtu saņēmusies pie jums atbraukt.
— Tu labi darīji, ka steidzies šurp, Aloīze, ļoti labi darīji, jo laime vientulībā nav pilnīga laime! Redzi šo vēstuli, ko es tikko esmu saņēmis? Tā ir no Diānas. Viņa man raksta… Zini, ko man viņa raksta? Ka šķēršļi, kas traucēja mūsu mīlestībai, var tikt pārvarēti, ka karalis jau vairs nepieprasa no Diānas piekrišanu laulībām ar Fransuā de Monmoransī. Galu galā — ka viņa mani mīl.
Un tu esi šeit, es varu dalīties ar tevi savā priekā, Aloīze! Saki man, vai es neesmu sasniedzis augstāko svētlaimi?
— Bet ja nu tomēr, monsenjor, — Aloīze vaicāja, palikdama tik pat skumja un rāma, — ja nu jums nāktos atteikties no de Kastro kundzes?
— Tas ir neiespējami, Aloīze! Es taču tev saku — visi šķēršļi pazūd paši no sevis.
— Var pārvarēt grūtības, ko rada cilvēki, — audžumāte iebilda, — bet ne tās, kas nāk no Dieva, monsenjor. Jūs, protams, varat nešaubīties, ka es jūs mīlu un nežēlotu pat savu dzīvību, lai aiztaupītu jums jebkuras likstas.
Nu lūk, ja es jums sacītu — nemēģiniet uzzināt, kāpēc es jums to lūdzu, monsenjor, bet atsakieties no laulībām ar de Kastro kundzi, pārtrauciet ar viņu satikties, lai ko jums tas maksātu, apspiediet mīlestību savā sirdī, jo jūs abus šķir briesmīgs noslēpums, kuru neprasiet, lai es atklāju jūsu paša interesēs. Ja es ar tādu lūgumu nokristu jums pie kājām, monsenjor, ko jūs man tad atbildētu?
— Ja tu, Aloīze, neko nepaskaidrojot, prasītu no manis, lai es padaru sev galu, es tev paklausītu. Bet mīlestība manai gribai nav pakļauta, au- džumāt, jo tā taču arī nāk no Dieva.
— Augstais Kungs, tā taču ir zaimošana! — Aloīze iesaucās, salikusi rokas lūgšanā. — Bet tu redzi, viņš nesaprot, ko viņš runā! Piedod viņam, grēciniekam!
— Aloīze, tu mani mulsini! Neturi mani tādā neziņā. Tev man viss jāizstāsta… Esmu līdz nāvei uztraucies. Runā, taču, es lūdzu tevi!..