— Jūs to pieprasāt, monsenjor? Jūs gribat, lai es jums atklāju noslēpumu, kuru glabāt esmu zvērējusi Dievam, bet kuru pats Dievs man liek jums tagad izpaust?
Ziniet, monsenjor, jūs maldāties! Bet jūs nedrīkstat maldīties attiecībā uz jūtām, kas jums ir pret Diānu. Nedrīkstat, nekādā gadījumā! Jo es jums saku — tā nav kaislība, bet tikai dziļa pieķeršanās, draudzība un brālīga vēlēšanās būt viņai par aizstāvi, monsenjor.
— Bet tu, Aloīze, maldies, turklāt viņas pievilcīgais skaistums…
— Es nemaldos vis, mans kungs, — Aloīze steidzās viņu pārtraukt, — un jums tūdaļ būs man jāpiekrīt, jo es varu sniegt jums pierādījumu, kurš jums šķitīs tik pat neapstrīdams kā man. Nu tad ziniet, ir pieņēmums, ka de Kastro kundze… saņemieties, mans bērns… ka de Kastro kundze ir jūsu māsa!
— Māsa! — Gabriels iesaucās un pielēca kājās kā atsperes mests. — Māsa! — viņš atkārtoja kā bez prāta. — Kā tad karaļa un de Valantinuā kundzes meita man var būt māsa?
— Monsenjor, Diāna de Kastro piedzima 1539. gada maijā. Jūsu tēvs, grāfs Žaks de Montgomerijs, pazuda tā paša gada janvāri, un ziniet, par ko apvainoja jūsu tēvu? Par to, ka viņš ir Diānas de Puatjē miļākais un ka viņa dod priekšroku jūsu tēvam, nevis troņmantniekam, tagadējam Francijas karalim. Tagad pievērsiet uzmanību datumiem, monsenjor.
— Debesis un elle! — Gabriels iesaucās. — Bet pagaidi, pagaidi… Lai ari mans tēvs tika apvainots, bet kā var secināt, ka šie apvainojumi bijuši patiesi? Diāna piedzima piecus mēnešus pēc mana tēva nāves, bet kā var zināt, ka viņa nav karaļa meita? Viņš taču to mii kā paša meitu?
— Karalis var kļūdīties gluži tāpat, kā varu kļūdīties es. Ievērojiet, es nesacīju, ka Diāna ir jūsu māsa. Bet tas ir ļoti iespējams. Mans pienākums, mans smagais pienākums lika jums to paziņot. Vai tad tā nav? Citādi taču jūs no viņas nemūžam neatteiktos!
— Bet tādas šaubas ir tūkstoškārt šausmīgākas par pašu nelaimi! — Gabriels iesaucās. — Kas to noskaidros, ak Dievs!
— Noslēpumu zināja tikai divi cilvēki, monsenjor, — Aloīze sacīja, — un tikai šie divi jums varētu atbildēt — jūsu tēvs un de Valantinuā kundze… Bet es domāju, ka viņa nekad neatzīsies, ka ir piekrāpusi karali un ka viņas meita nav viņa meita…
— Jā, un pat ja es mīlu ne sava tēva meitu, tad viņa slepkavas meitu! Jo par mana tēva nāvi atbildība jāuzņemas viņam, karalim Indriķim II. Tā ir, Aloīze?
— Dievs vien to zin, mans bērns…
— Visur tikai haoss, tumsa, šaubas un šausmas! — Gabriels novaidējās. — Es sajukšu prātā, audžumāt! Nē, nē, — tūdaļ jaunais cilvēks iesaucās, — es negribu pārvērsties par neprāti! Vispirms es mēģināšu uzzināt patiesību, lai ko tas man maksātu. Es iešu pie hercogienes de Valantinuā, es lūgšos, lai viņa man atklāj noslēpumu, ko es glabāšu dziļi jo dziļi. Viņa taču ir krietna katoliete, un es panākšu, ka viņa ar zvērestu apliecinās savu vārdu patiesumu…
Es iešu pie Katrīnas Mediči, varbūt viņa kaut ko zin… Es iešu pie Diānas un ieklausīšos, ko man teiks mana sirds. Bet ja es zinātu, kur meklējams mana tēva kaps, es ietu pie tā un lūgtu viņu ar tādu spēku, ka viņš uzceltos no miroņiem un atbildētu man!
— Mans nabaga mīļais puisēn! — Aloīze nočukstēja. — Kāda drosme, kāda varonība pat pēc tik briesmīga trieciena!
— Es ķeršos pie lietas nekavējoties, — Gabriels teica, drudžainas vēlēšanās darboties pārņemts. — Pašlaik ir četri pēcpusdienā. Pēc pusstundas es būšu pie hercogienes de Valantinuā, vēl pēc stundas — pie karalienes, sešos — pie savas Diānas, un kad es vakarā atgriezīšos, Aloīze, man jau būs pavēries mana likteņa drūmais priekškars. Līdz vakaram!
— Vai es jums varu kaut kā palīdzēt? — Aloīze vaicāja.
— Tu vari par mani lūgt Dievu, Aloīze!
— Jā, par jums un par Diānu, jūsu gaišība.
— Un par karali arī, — Gabriels drūmi piebilda un strauji izgāja ārā.
XIV
Diāna de Puatjē
Konetabls de Monmoransī vēl joprojām atradās pie Diānas de Puatjē.
— Galu galā, viņa taču ir jūsu meita, velns lai parauj, — valdonīgi un augstprātīgi viņš sacīja Diānai de Puatjē, — jums ir tās pašas tiesības un tāda pati vara pār viņu kā karalim. Pieprasiet šīs laulības.
— Bet, mans draugs, — Diāna pakļāvīgi atbildēja, — neaizmirstiet, ka līdz šim es esmu viņai veltījusi pārāk maz uzmanības. Kā tad es varu izrādīt savu varu pār viņu? Es neesmu viņu glāstījusi, kā es varu to sist? Mums abām ir diezgan vēsas attiecības, un, neraugoties uz viņas pūlēm tuvināties, mēs turpinām ārkārtīgi reti satikties.
Turklāt viņa ir pratusi radīt uz karali lielu iespaidu, un es patiešām nezinu, kura no mums abām pašlaik ir ietekmīgāka.
Tāpēc, mans draugs, ir ļoti grūti izpildīt jūsu prasības, ļoti grūti, lai neteiktu — neiespējami. Atmeties ar roku šīm precībām un aizvietojiet tās ar vēl spožāku partiju. Jūsu dēlam mēs no karaļa palūgsim mazo Margaritu.
— Mans dēls taču vairs nespēlējas ar lellēm, — konetabls iespurdzās. — Un kā gan manas dzimtas uzplaukumu varētu veicināt meitēns, kas tikko iemācījies runāt?
Tieši otrādi, hercogienei de Kastro, kā jūs nupat pareizi atzīmējāt, ir liels iespaids uz karali, un tāpēc vēlos, lai viņa kļūtu par manu vedeklu.
Dīvaina lieta, sasper jods, cik daudz ir šķēršļu šīm laulībām! Pretēji de Kastro kundzes gribai, par spīti tam sapostajam kapteinītim, pretēji paša karaļa rīkojumam, es vēlos, lai šīs kāzas notiktu! Es to gribu!
— Labi, mans draugs, — Diāna piekrītoši pamāja, — es apsolu izdarīt iespējamo un neiespējamo, lai jūsu vēlēšanās tiktu izpildīta.
Konetabls kaut ko neapmierināti norūca.
Dīvaini, taču Diānu de Puatjē kaut kas neizskaidrojams vilka pie šī vecā, mūžīgi neapmierinātā tirāna. Jo Ans de Monmoransī nebija ne gudrs, ne spožs. Viņš pelnīti tika dēvēts par sīkstuli. Jau tikai drausmīgie nāvessodi, ar kuriem viņš apspieda Bordo* iedzīvotāju sacelšanos, viņu darīja plaši pazīstamu, un tā bija slikta slava.