Pat ar visu savu drošsirdību viņš neveiksmīgi cīnījās tajās kaujās, kurās tam nācās piedalīties. Pie Ravennas, kur tika izcīnīta uzvara, viņš vēl nebija komandieris un ne ar ko neatšķīrās no visiem pārējiem. Pie Biko- kas, vadīdams šveiciešu pulku, viņš ļāva iznīcināt gandrīz visus savus karavīrus, bet Pāvijā viņu saņēma gūstā. Ar to arī viņa karavadoņa gaitas bija galā.
Ja Indriķis II, protams, Diānas de Puatjē ietekmē, neizrādītu viņam tik lielu labvēlību, de Monmoransī būtu palicis ēnā gan Karaļa padomē, gan karaspēkā. Tomēr, neskatoties ne uz ko, Diāna uzticīgi rūpējās par viņu un visos jautājumos viņam pakļāvās.
Šajā brīdī atskanēja kluss klauvējiens pie durvīm, parādījās pāži un ziņoja, ka vikonts d'Eksmess ļoti vēlas, lai tam izrāda laipnību un pieņem kādā ļoti svarīgā jautājumā.
— Tas mīlētājs! — konetabls iesaucās. — Kas viņam no jums vajadzīgs, Diāna? Vai tikai viņš nav nācis lūgt jūsu meitas roku?
— Man pieņemt viņu? — Diāna padevīgi vaicāja.
— Protams, šī vizīte mums var būt noderīga. Bet lai viņš mazliet pagaida, kamēr mēs vienosimies.
Pāžs aizgāja.
1548. gadā Bordo uzliesmoja tautas sacelšanās sakarā ar jauno nodokļu ieviešanu.
— Ja pie jums atnācis vikonts d'Eksmess, — konetabls teica, — tas nozīmē, ka radušās kādas neparedzētas grūtības. Stāvoklis viņam droši vien šķiet izmisīgs, citādi viņš nekad nebūtu pie jums nācis.
Klausieties uzmanīgi, ja jūs precīzi izpildīsiet manus norādījumus, var gadīties, ka jums pie karaļa nemaz nebūs jāgriežas.
Diāna, lai ko jums vikonts lūgtu, sakiet viņam „nē". Ja viņš lūgs parādīt ceļu, sūtiet viņu pretējā virzienā, ja gribēs no jums dzirdēt apgalvojumu, noliedziet visu. Izturieties pret viņu augstprātīgi, nevērīgi, vārdu sakot — slikti… Jūs mani sapratāt, Diāna? Izpildīsiet to, ko es jums sacīju?
— Viss būs izdarīts tā kā jūs teicāt, konetabl.
— Ceru, ka tad mūsu kavalieris tiks izsists no sliedēm. Nabadziņš! Metas tieši rīklē… — viņš gribēja sacīt „vilcenei", bet apdomājās un teica, — vilkiem. Es jums viņu atstāju un gaidu no jums ziņojumu, kā noritēja saruna ar skaisto pretendentu. Līdz vakaram!
Viņš noskūpstīja Diānu uz pieres un aizgāja. Citās durvīs parādījās vikonts d'Eksmess pāža pavadībā.
Gabriels Diānai godbijīgi paklanījās, bet viņa uz to atbildēja ar nevērīgu mājienu. Taču Gabriels, sagatavojies uz nevienlīdzīgu kauju starp dedzīgu kaislību un ledainu godkārību, sāka visai mierīgi:
— Hercogien, es saprotu mana lūguma nekaunīgumu un veltīgumu, ar kādu es uzdrīkstos pie jums griezties. Bet reizēm dzīvē gadās tik svarīgi un neikdienišķi apstākļi, ka to iespaidā tiek pārkāpti parastie noteikumi un atmestas parastā pieklājības normas. Un lūk, es tagad stāvu sava likteņa krustcelēs, kundze. Es uzticu jums savu dzīvību, un ja jūs pret mani izturēsieties nežēlīgi, es aiziešu bojā.
De Valantinuā kundze bija sastingusi mēmā nekustībā un no Gabriela nenolaida izbrīnītu un neapmierinātu skatu.
— Jūs, hercogien, zināt, bet iespējams, ka nemaz nezināt, — Gabriels turpināja, cenšoties nepakļauties šīs tīšās klusēšanas iespaidam, kas viņam laupīja pašpaļāvību, — ka es mīlu de Kastro kundzi, mīlu ar dziļu, kaismīgu un nepārvaramu mīlestību.
Viegls Diānas de Puatjē smīns it kā sacīja: „Bet kas man par daļu?"
— Es par šo mīlestību, kas piepilda visu manu sirdi, sāku runāt tāpēc, lai man būtu iemesls pasacīt, ka es to pielūdzu un dievinu kā debesu dāvanu. Sirds, ko šāda mīlestība ir piemeklējusi, kļūst tīrāka, cēlāka, tuvāka Dievam…
Diāna de Puatjē mainīja pozu un, acis pievērusi, atlaidās pret krēsla atzveltni.
„Kurp viņš velk ar savu sprediķi?" — viņa domāja.
— Tā jūs redzat, ka mīlestība man ir svētums, — Gabriels turpināja. — Vēl vairāk, manās acīs tā ir visspēcīga. Pat ja būtu dzīvs de Kastro kundzes laulātais vīrs, es mīlētu Diānu un pat nemēģinātu apspiest savā sirdī šīs neuzvaramās jūtas…
Tikai iedomāta mīlestība ir apvaldāma, īsta nepakļaujas nekādām pavēlēm un glābiņa no tās nav. Tāpēc arī jūs, kundze, neesat pasargāta no īstas kaislības ielaušanās jūsu dvēselē…
Hercogiene de Valantinuā joprojām klusēja. Tikai izsmējīgs izbrīns spīguļoja tai acīs.
Gabriels runāja ar vēl lielāku degsmi, it kā gribēdams atmaidzināt akmenscieto sirdi.
— Karalis bija sajūsmināts par jusu neparasto skaistumu, jus esat viņa mīlestības aizkustināta, bet vai jūsu sirds tam atbildēja ar tādām pašām jūtām? Diemžēl ne…
Bet reiz jūs ieraudzīja skaists un varonīgs augstmanis. Viņš jūs iemīlēja un viņa kaislība atrada atbalsi jūsu sirdī, kura neprata atsaukties karaļa mīlestībai. Patiešām, vai tad tituli iekaro sirdis? Kas jums var traucēt vienā jaukā dienā un ar tīru sirdsapziņu izvēlēties padoto nevis viņa pavēlnieku?
Nezinu, kā citi, bet es tik ļoti saprotu patiesu jūtu cēlumu, ka nekādi nespēju vainot Diānu de Puatjē par to, ka viņa mīlēja grāfu de Mont- gomeriju, lai arī viņu mīlēja pats Indriķis II.
Diāna paliecās uz priekšu un plati iepleta savas lielās un skaidrās zaļās acis.
— Jums varbūt ir kādi lietiskie pierādījumi par šo mīlestību? — viņa bažīgi jautāja.