— Man ir tikai mana pārliecība, tiesa, tā nav lietiska, taču ir stingra, — Gabriels atsaucās.
— Ak! — viņa sacīja, un tās seja ieguva iepriekšējo augstprātīgo izteiksmi. — Tādā gadījumā man nav grūti jums pateikt taisnību. Jā, es mīlēju grāfu de Montgomeriju. Kas būs tālāk?
— Tālāk? — Gabrielam tas bija mokoši sāpīgi, tomēr viņš turpināja: — Jūs mīlējāt Žaku de Montgomeriju, hercogien, un es uzdrošinos izteikt varbūtību, ka jums viņa piemiņa ir dārga joprojām. Jo, ja reiz viņš ir pazudis no zemes virsas, tad tas ir jūsu dēļ.
Un tāpēc viņa piemiņas vārdā es jūs lūdzu, hercogien, atļaujiet uzdot jums vienu jautājumu, kurš var jums likties ārkārtīgi pārdrošs. Bet es atkārtoju, mana dzīve ir atkarīga no jūsu atbildes, un ja jūs man neatteiksieties atbildēt, es būšu jūsu ar miesu un dvēseli…
— Diezgan, kungs, — hercogiene teica. — Uzdodiet taču šo jūsu dīvaino jautājumu.
— Atļaujiet man to uzdodot, nokrist jūsu priekšā ceļos, — Gabriels teica, patiešām nolaidās uz viena ceļa un ar drebošu sirdi klusi vaicāja: — Hercogien, vai jūs mīlējāt grāfu de Montgomeriju 1538. gadā?
— Iespējams, — Diāna de Puatjē atteica. — Tālāk.
— 1539. gada janvārī grāfs pazuda, bet tā paša gada maijā piedzima nākošā hercogiene de Kastro.
— Nu, un?
— Lūk, te, hercogien, — Gabriels gandrīz nedzirdami turpināja, — tieši te ir noslēpums, kas mani tā nomoka. Es jūs lūdzu, atklājiet to man. Jo no tā ir atkarīgs mans liktenis un, ticiet man, noslēpums paliks manā sirdī, ja jūs atļausieties man to atklāt. Es zvēru pie šī krucifiksa — man varēs atņemt dzīvību, bet ne jūsu noslēpumu. Pie tam jus varat jebkurā brīdī no tā atteikties, jo jums ticēs vairāk nekā man… Hercogien! Kas ir Diānas de Kastro tēvs? Vai patiešām grāfs de Montgomerijs?
— Ha, ha! — Diāna nicinoši iesmējās. — Patiešām drosmīgs jautājums! Un jūs pareizi darījāt, sākdams ar tik plašu ievadu. Bet, mīļais, nomierinieties, es uz jums neesmu dusmīga. Jūs patiešām esat mani ieinteresējis ar savu mīklu, un tā joprojām mani interesē. Jo kas tad jums par daļu, d'Eksmesa kungs, vai Angulemas hercogiene ir grāfa vai karaļa meita?
Karalis skaitās viņas tēvs, ar to lai jūsu godkāre ir apmierināta, ja jūs esat godkārīgs. Kāpēc šī bezmērķīgā rakņāšanās pagātnē? Vai jums tam ir kāds iemesls?
— Jā, hercogien, man ir iemesls, bet es lūdzu jūs nevaicāt man par to, — Gabriels teica.
— Ak tā! — Diāna iesaucās. — Manus noslēpumus jūs gribat zināt, bet atklāt savus — ne. Labs darījums, neko teikt.
Gabriels piegāja pie ozolkoka paneļa aiz Diānas krēsla un noņēma no sienas ziloņkaula krucifiksu.
— Vai jūs varat zvērēt pie mūžīgās dzīvošanas, hercogien, ka klusēsiet par to, ko es jums tūlīt pateikšu, un nekad manu paziņojumu neizmantosiet ļaunprātīgi?
— Ir nu gan zvērests? — Diāna nobrīnījās.
— Jā, es zinu, ka jūs esat īsta katoliete, un ja jūs zvērēsiet pie krusta, es jums noticēšu.
— Bet ja es atteikšos zvērēt?
— Tad es klusēšu.
— Ziniet, jaunekli, jūs mani esat pārsteidzoši ieintriģējis. Noslēpums, kurā jūs tik traģiskā veidā esat sevi ietinis, manī rada sievišķīgu ziņkārību un, jāatzīst, aizrauj mani.
Bet es jūs brīdinu, ja es zvērēšu, tad tikai tādēļ, lai jūs labāk saprastu. Zvērēšu tīras ziņkāres dēļ, tas man jāatzīst!
— Arī es vados tikai no vēlēšanās uzzināt noslēpumu, bet mana ziņkārība līdzīga tai, kādu izjūt notiesātais, gaidīdams savu nāves spriedumu. Kā redzat, ļoti rūgta ziņkārība. Vai jūs esat gatava zvērēt?
— Sakiet, es atkārtošu tos jūsu zvēresta vārdus.
Un Diāna patiešām runāja līdzi Gabrielam:
„Pie miesas augšāmcelšanās un mūžīgās dzīvošanas es zvēru nekam visā pasaulē neatklāt noslēpumu, kurš man tiks uzticēts, nekad neizmantot to ļaunos nolūkos un visos gadījumos rīkoties tā, it kā es to nekad neesmu zinājusi un nezinu."
— Nu, hercogien, — Gabriels sacīja, — pateicos jums par pirmo labvēlības pierādījumu. Tagad jums visu paskaidros divi vārdi — es esmu Gabriels de Montgomerijs un Žaks de Montgomerijs ir mans tēvs.
— Jūsu tēvs! — Diāna pārsteigumā iesaucās.
— Tāpēc, — Gabriels turpināja, — ja Diāna de Kastro ir grāfa meita, es mīlu savu māsu.
— Nu es sapratu… — Diāna de Puatjē novilka, mazliet atguvusies no nupat dzirdētā.
„Lūk, kas var glābt konetablu," — viņa nodomāja.
— Bet nu, kundze, — Gabriels nobālis stingri sacīja, — esiet tik laipna un zvēriet pie šī krucifiksa, ka hercogiene de Kastro ir Indriķa II meita! Jūs klusējat? Kāpēc jūs klusējat, hercogien?
— Tāpēc, ka apzvērēt es to nevaru.
— Ak, Dievs! Diāna tā tad ir mana tēva meita? — Gabriels pārjautāja.
— To es nesaku. Un nekad neteikšu! — de Valantinuā kundze iesaucās. - Diāna de Kastro, protams, ir kara|a meita.
— Vai tiešām? Ak, hercogien, cik jūs esat laipna. Bet piedodiet, varbūt šie vārdi ir sacīti savtīgos nolūkos? Zvēriet, zvēriet taču. Lūdzu jūsu meitas dēļ, dariet to!.
— Nezvērēšu! — hercogiene atcirta. — Kāpēc man jāzvēr?
— Bet pirms brīža taču jūs zvērējāt ziņkārības dēļ, bet tagad, kad lieta skar divu cilvēku dzīvības, kad jūs varat tos paglābt no bojāejas,
jūs sakāt: „Kāpēc man jāzvēr?" *
— Jūs dzirdējāt, ko es teicu, kungs? Es nezvērēšu! — Diāna atteica auksti un apņēmīgi.
— Bet ja es tomēr apprecēšu de Kastro kundzi, un ja viņa patiešām ir mana māsa, jūs domājat, ka debesu sods nenāks pār jūsu galvu?
— Pār manu ne, — Diāna teica, — jo es neko neapzvērēju.
— Tas ir briesmīgi, tas ir briesmīgi! — Gabriels iesaucās. — Neaizmirstiet, ka es varu visiem stāstīt par jūsu sakaru ar grāfu de Montgomeriju, par to, kā jūs krāpāt karali…