Jūs negribat, apprecēdams Indriķa II likumīgo meitu, izrādīties pēkšņi par grāfa de Montgomerijā ārlaulības meitas vīru. Jūs esat godkārīgs, vikont d'Eksmes! Netaisnojieties, šī īpašība palielina manu cieņu pret jums.
— Bet, jūsu majestāte, — Gabriels samulsumā murmināja, — varbūt patiešām…
— Teicami! Redzu, ka esmu jūsu mīklu atminējusi, mans bruņiniek, — karaliene teica. Es jums došu draudzīgu padomu jūsu paša labā — atsakieties no de Kastro kundzes. Lieciet to lelli mierā. Es tiešām nezinu, vai viņa ir grāfa vai karaļa meita, bet pat ja viņa ir karaļa atvase, ne jau šāda sieva, ne tāds atbalsts jums ir vajadzīgs.
Angulemas hercogiene ir maiga un vājas dabas, jutekliskuma un grācijas iemiesojums, bet tai trūkst enerģijas un spēka. Viņai ir izdevies iekarot karaļa labvēlību, to es nenoliedzu, taču izmantot viņa to nepratīs.
Jums, Gabriel, jūsu lielo ieceru īstenošanai vajadzīga drosmīga un ietekmīga draudzene, kas jums varētu palīdzēt ar savu mīlestību tikt uz augšu, jums būtu atbalsts un pati uz jums balstītos. Tādu sirdi, vikont d'Eksmes, pats to nezinādams, jūs esat atradis!
Viņš neizpratnē skatījās uz karalieni, viņa aizrautīgi turpināja:
— Pateicoties savam stāvoklim, mēs, karalienes, esam atbrīvotas no parastajām pieklājības normām un varam pašas nekaunoties doties pretī savam sirds aicinājumam. Paklausieties manī, Gabriel! Jūs esat skaists, drosmīgs, dedzīgs un lepns! No pirmā acumirkļa es izjutu pret jums man līdz šim svešas jūtas. Un vai es esmu kļūdījusies? Jūsu vārdi, skatieni, pat jūsu šodienas lūgums, kurā, varbūt, ir jāsaskata kāds veikls manevrs, vārdu sakot, viss mani vedina domāt, ka es esmu satikusi cildenu vīrieti.
— Valdniec… — Gabriels šausmās noteica.
— Jā, redzu, ka jūs esat satraukts un apmulsis, — Katrīna maigi uzsmaidīja Gabrielam. — Bet es ceru, ka jūs nenosodāt mani par manu piespiedu atklātību?
Es atkārtoju, karalienes stāvoklis ir attaisnojums man kā sievietei. Jūs esat kautrīgs, bet godkārīgs, d'Eksmesa kungs. Tāpēc es uzskatīju par pareizu sākt runāt pirmā. Nu, atjēdzieties taču! Vai tiešām es esmu tik briesmīga?
— O, jā, — nočukstēja bālais un apmulsinātais Gabriels.
Taču karaliene, sadzirdējusi šo izsaucienu, saprata to pēc sava prāta.
— Diezgan, — viņa mākslotā aizdomīgumā sacīja, — es taču jums neesmu tik daudz sajaukusi prātus, lai jūs aizmirstu savu labumu… Tomēr ziniet, Gabriel, es gribu paaugstināt jūsu stāvokli galmā.
Līdz šim es esmu turējusies ēnā, otrā plānā, bet drīz es būšu pirmā dāma. Diāna de Puatjē sava vecuma dēļ ilgi vairs nevarēs saglabāt savu skaistumu un ietekmi. Kopš tās dienas, kad šīs sievietes valdzinājums pārstās darboties, sāksies manas valdīšanas laiks!
Karalis sapratīs kādreiz, ka viņam nav cita pieredzējušāka, meistarīga un attapīgāka padomdevēja par mani. Bet tad, Gabriel, uz ko var mērķēt cilvēks, kas savu dzīvi savienojis ar manu tajā laikā, kad mana zvaigžņu stunda vēl nav pienākusi? Cilvēks, kurš iemīlējis manī nevis karalieni, bet sievieti? Vai gan valdniece neapbalvos cilvēku, kurš savu mūžu ir veltījis Katrīnai? Vai viņš nekļūs par viņas palīgu, viņas labo roku, par īsteno karali blakus spoku karalim? Nu, Gabriel, vai jūs gribat būs šis cilvēks? — viņa droši pastiepa tam savu roku.
Gabriels, nometies uz ceļa, noskūpstīja šo balto un skaisto roku… Taču viņš bija pārāk godīgs un krietns, lai samierinātos ar viltībām un meliem, ko prasa tēlota mīlestība. Viņš bija pārāk atklāts un tiešs, lai šaubītos par savu izvēli starp meliem un grūtībām. Atmetis galvu, viņš sacīja:
— Jūsu majestāte, pieticīgs galminieks, nokritis jums pie kājām lūdz, lai jūs uz viņu raugāties kā uz padevīgāko kalpu, bet…
— Ne jau šīs padevības plūdus no jums gaida, mans cēlais kavalieri, — Katrīna smaidot viņu pārtrauca.
— Un tomēr, jūsu majestāte, — Gabriels turpināja, — sarunā ar jums es lietoju vēl maigākus vārdus, jo — esiet žēlīga — es mīlu citu sievieti. Es iemīlēju viņu pirms ieraudzīju jūs. Tā ir Diāna de Kastro. Tāpēc manā sirdī vairs nav vietas otrai, pat ja tā ir karaliene.
Nobālēdama un sakniebusi lūpas, karaliene neko neteica.
Gabriels, galvu nodūris, bezbailīgi gaidīja sašutuma vētru, kam bija jāveļas pār viņa galvu. Naida vilnis nelika ilgi uz sevi gaidīt.
— Vai zināt, d'Eksmesa kungs, — Katrīna Mediči apvaldīti iesāka pēc mokoši smaga klusuma brīža, — vai jūs zināt, ka es jūs uzskatu par ļoti drosmīgu, lai neteiktu — nekaunīgu jaunekli! Kas jums ko teica par mīlestību? Kur jūs rāvāt, ka kāds grib pretendēt uz jūsu bailīgo personu? Jūs, mans kungs, esat smagi apvainojis sievieti un karalieni!
— Ak, jūsu majestāte, — Gabriels iebilda, — ticiet, mana bezgalīgā cieņa pret jums…
— Pietiks! — Katrīna viņu pārtrauca. — Es atkārtoju, jūs mani apvainojāt. Kāpēc jūs esat te? Kas jūs šurp atvedis? Kāda man daļa par jūsu mīlestību, par de Kastro kundzi un visu pārējo? Jūs no manis gribējāt iegūt kādas ziņas? Muļķīgs iegansts!
Jūs grasījāties Francijas karalieni pārvērst par zemiskas atmaskošanas ieroci, kas nepieciešams jūs kaislei? Tas ir absurds, es jums saku! Un atkārtoju vēlreiz — jūs mani apvainojāt.
— Nē, — Gabriels atbildēja, taisni izslējies, — satikt godīgu cilvēku, kurš ar vieglāku sirdu jums dara sāpes nekā piekrāpj jūs — tas nav apvainojums.
— Apklustiet! — Katrīna iesaucās. — Es jums pavēlu klusēt! Jūsu laime, ka es netaisos stāstīt par jūsu maldīšanos karalim. Tomēr nekad vairs nerādieties man acīs un kopš šī brīža uzskatiet Katrīnu Mediči par savu ienaidnieku. Jā. Es vēl tikšu jums klāt, varat būt par to pārliecināts, d'Eksmesa kungs. Bet tagad — ārā no šejienes!